Speciālista meklējumu labirintos. Kas ir kas?
Cienījamie manas lapas sekotāji, klienti!
Vakar 11.01.2021. LTV1 ir izskanējis raidījums Aizliegtais paņēmiens (turpmāk tekstā AP) “Terapeits
bez grāda”. Sirsnīgi iesaku noskatīties, jo raidījums labi aktualizē jautājumu "Kas ir kas?" psihiatrijas, psiholoģijas, psihoterapijas jomā.
Mana dziļākā pārliecība ir tā, ka ikvienas jomas speciālistam ir jābūt atbilstoši izglītotam, kvalificētam. Latvijā psiholoģijas un psihoterapijas jomā strādā gan daudz patiesi profesionāļu, gan diemžēl arī ļoti daudz tādu, kuri konsultē cilvēkus dažādu jautājumu kontekstā un kuri nemaz nav kvalificēti veikt šāda veida darbu. Speciālista kvalifikāciju nosaka iegūtā pamatizglītība, kā arī papildu izglītība konkrētajā jomā. Ar šo es aicinu pārliecināties pašiem un mudināt savus līdzcilvēkus iegūt informāciju, uz kā balstās konkrēta speciālista kvalifikācija, kura pakalpojumu vēlaties izmantot. Diemžēl vai par laimi arī es esmu nokļuvusi AP raidījumā. Tiku iztirzāta kvalifikācijas atbilstības kontekstā. Tālak rakstītais ir gan par mani, gan par sistēmu.
Pirmkārt, Par manu kvalifikāciju visa informācija ir pieejama publiski www.ineseelsina.lv sadaļā “Par mani”. Bez citām augstākajām izglītībām, runājot par psiholoģijas jomu, man ir profesionālais maģistra grāds psiholoģijā. Tāpat ir pietiekama pieredze, kas ļauj būt par sertificētu psiholoģi klīniskajā, veselības un konsultatīvajā jomā. Par to var pārliecināties Psihologu publiskajā reģistrā www.viis.lv (pielikumā bilde). Pašlaik esmu arī zinātņu kandidāte psiholoģijā un tuvākajā laikā LU iegūšu doktora grādu psiholoģijā. Kopumā psiholoģijas izglītībā ir ieguldīti nedaudz vairāk kā 10 gadi.
Otrkārt, man ir papildu izglītība KBT jeb kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā. KBT ir pasaulē atzīts, empīriski jeb zinātnē balstīts un pārbaudīts psihoterapijas virziens, kas tiek atzīts par efektīvu darbā ar daudziem psihiskiem traucējumiem un psiholoģiskajām grūtībām. Apkopojumu par šī psihoterapijas virziena galvenajām vadlīnijām var lasīt angliski šeit: https://psychcentral.com/lib/in-depth-cognitive-behavioral-therapy#1 un papildu latviski šeit: www.kbt.lv). KBT psihoterapijas apmācībās esmu ieguldījusi 3,5 gadus, 1500 stundas. Esmu nokārtojusi KBT psihoterapeita kvalifikācijas eksāmenus, kas atbilst EABCT (European Association for Behavioral and Cognitive Therapy) prasībām un vadlīnijām (eabct.eu). Tāpat arī ieguldījusi un joprojām ieguldu daudz papildu laika un finanšu resursu supervīzijās (t.i., klientu gadījumu risināšana pieredzējuša profesionāla un kvalificēta kolēģa KBT psihoterapeita vadībā) un tālākizglītībā. Manu KBT psihoterapeita sertifikātu ir izdevis starptautiskais KBT institūts Prāgā Čehijā sadarbībā ar Latvijas Kognitīvi biheiviorālās terapijas asociāciju (bilde zemāk). Apmācību vadītāji bija zinoši un profesionāli dažādu valstu ārsti, KBT psihoterapeiti. Līdz ar to, esmu apguvusi pilnvērtīgu psihoterapeita izglītību starptautiski augstā kvalitātē. Pamatojoties uz šo dauzpusīgo izglītību, kā Latvijas normatīvie akti var man liegt dēvēt sevi par psihoterapeitu? Es patiesi saucu sevi par psihoterapeiti. Ar to lepojos, jo man kvalifikācija pilnībā tam atbilst. Tajā pašā laikā, Latvijā dažādu iemeslu dēļ (jāpiebilst arī ambīciju, strīdu dēļ starp iesaistīto jomu profesionāļiem), nozīmīgā atšķirībā un pretrunā no citām pasaules valstīm, par psihoterapeitiem kopš dažiem gadiem drīkst saukties tikai tie, kuriem ir ārsta pamatizglītība, ārstniecības personu reģistrā esošie speciālisti. Pārējiem jādēvē sevi par psihoterapijas speciālistiem. Manuprāt, tā ir profesionālā diskriminācija tieši tā iemesla dēļ, ka šī Latvijas normatīvajos aktos nospraustā prasība ir pretrunā ar pasaules pieredzi, kā arī to, ka gan ārsts apgūst psihoterapiju kā papildu kvalifikāciju ārsta pamatprofesijai, gan es kā psihologs apgūstu psihoterapiju kā papildu kvalifikāciju savai pamatizglītībai. Mēs ieguldām līdzvērtīgu resursu daudzumu. Līdz ar to, šādu likuma normu redzu kā formālu, bet ne saturiski jēgpilnu. Uzskatu, ka dalījums ārsts – psihoterapeits un psihoterapeits (vai arī psihologs - psihoterapeits) ir viennozīmīgi skaidri un klientiem nerada nekādas grūtības atpazīt šo speciālistu profesionālās robežas. Līdz ar to, nav saprotama vajadzība normatīvajos aktos iekļaut papildu apzīmējumu (psihoterapijas speciālists) tiem, kuriem nav ārsta pamatizglītības. Tas klientiem nevis palīdz, bet gan maldina un ievieš vēl liekākā apjukumā. Līdzīgi kā mani kolēģi no KBT psihoterapeitu asociācijas, arī es neesmu pieejama psihoterapijas speciālistu www.psihoterapija.lv reģistrā. Tāpat neesmu pieejama arī ārstniecības personu reģistrā, jo mana pamatspecialitāte ir psihologs (kā jau minēju, kopā ar doktorantūru veido 14 gadu studijas). Savukārt es esmu KBT psihoterapeitu reģistrā, kuru var meklēt KBT asociācijas mājas lapā www.kbt.lv.
Rezumējot, mana izglītība par cilvēka psihes procesiem pašreizējā momentā aptver 10 gadu, plus 4 gadi psiholoģijas doktorantūras studijas, kas, manuprāt, papildina manu profesionālo kapacitāti. Kopā 14 gadu studiju gadi. Arī pašlaik turpinu savu tālāko profesionālo ceļu KBT psihoterapijas virzienā, apgūstot papildu kvalifikācijas kursus un apmeklējot supervīzijas. Tuvākajā laikā uzsāku apmācības KBT pāru terapijas modulī KBT Beka institūtā ASV, kā arī ir daudz citu vērtīgu profesionāku plānu. Informāciju par papildu kvalifikāciju regulāri atjaunoju savā mājas lapā. Tā ir pieejama ikvienam manam klientam, interesentam. Pamatojoties uz visu iepriekš teikto, palieku un saucu sevi par psiholoģi, psihoterapeiti, jo tam ir pamats. Man žēl, ka Latvijas normatīvie akti ir pretrunā ar pasaules praksi. Par Eiropas valstu prasībām psihoterapeita bāzes izglītībai (angl. entry requirements) jebkurš var iepazīties Psihoterapeitiskās aprūpes tīkla Eiropā mājas lapā: www.npce.eu. Latvija uz citu valstu fona ar prasībām psihoterapeitam pēc ārsta bāzes izglītības ir unikāla. Interesanti man šķiet tas, cik viss ir savstarpējā pretrunā. Ja ārsts iegūst izglītību, Latvijā viņš drīkst dēvēt sevi par ārstu. Bet, ja psihoterapeits iegūst izglītību, Latvijā viņš nedrīkst dēvēt sevi par psihoterapeitu. Vai mums - speciālistiem, kuri ir iesaistīti cilvēka mentālās veselības veicināšanā: ārstiem, psihologiem, psihoterapeitiem nevajadzētu būt vienotiem, un nevis cīnīties par varu un priviliģēt, nostādīt augstāk vienu speciālitāti pār citu? Es uz to ceru.
Pateicos AP par tēmas aktualizēšanu, jo patiesi, cilvēka psihiskā veselība nedrīkst nonākt pseidoprofesionāļu rokās. Mūsdienu sociālie tīkli ir pilni dažādu piedāvājumu, kuros klientiem ir ļoti grūti orientēties. Ir daudz tādu "speciālistu", kuri lietas ir sapratuši un aguvuši pašpieredzes ceļā (t.i., "es es esmu izgājusi cauri ēšanas traucējumiem, tad zināšu kā palīdzēt arī citiem") un ir gatavi konsultēt klientus. Vai arī "speciālistu", kas ir apguvši kādu tēmu dažu kursu ietvaros vai no grāmatām. Tā nav profesionalitāte!
Tajā pašā laikā būtu vēlams, ka AP kā pētnieciskās žurnālistikas virziens varētu papildu vairāk veltīt laiku un iedziļināties, kā Latvijā top likuma normas, kas neatspoguļo labāko pasaules praksi un neatbilst daudzu Latvijas kvalificētu speciālistu profesionālajam segumam, vajadzībām un interesēm, bet veicina profesionālo diskrimināciju un nevienlīdzību. Piekrītu un neizslēdzu, ka ir nepieciešama normatīvās bāzes sakārtošana psihoterapijas jomas regulācijai. Taču likumi ir jāveido saturiski jēgpilni, ievērojot visu pušu vajadzības, nevis klusi, nemanāmi, bez publiskām diskusijām, kā tas ir sanācis ar likumu, kas daudziem augsti kvalificētiem speciālistiem pašlaik liedz sevi dēvēt par psihoterapeitu un uzliek par pienākumu sevi dēvēt par psihoterapijas speciālistu.
Atstājot malā normatīvo aktu līkločus un labirintus, visiem sirsnīgi iesaku atrast savu profesionālu un patiesi kvalificētu speciālistu! Lūkojiet un pētiet uzmanīgi, vai speciālista nosaukumam ir arī segums.
Sirsnīgi
Inese Elsiņa
P.S. Šis ir mans kā speciālista individuālais viedoklis. Tas nepārstāv nevienu no asociācijām, kuras biedre es esmu.
Psiholoģe: pusaudža depresiju vispirms novēro līdzcilvēki
Kā informācijas pārfrāzēšana jeb refreimings var palīdzēt sabiedrības psihiskai veselībai?
Psiholoģijā ir tāds termins kā
“reframing” – informācijas pārfrāzēšana, nesagrozot tās
būtību. Kā pamata zināšanas par cilvēka psihes mehānismiem, šajā
gadījumā informācijas pārfrāzēšanas
ietekme uz
informācijas uztveri, var palīdzēt mums saglabāt un veicināt mūsu
psihisko un fizisko veselību esošo krīzes apstākļu
laikā? Neesmu iesaistījusies nevienā diskusijā par Covid -19.
Ilgāku laiku vēroju un domāju, kā viss notiekošais (mediju dienas
kārtība, šūmēšanās sociālajos tīklos, politiķu un infektologu
retorika) integrējas psiholoģijas zinātnes kontekstā. Racionāli
analizējot situāciju no psiholoģijas perspektīvas, esmu meklējusi
un atradusi, manuprāt, vērtīgu sociālās psiholoģijas doktores A.
Ladgerwood TED runu, kas var izskaidrot vienu nelielu, bet būtisku
aspektu notiekošajā. Padalīšos ar svarīgākām atziņām, kā arī
pētnieces veikto eksperimentu akopojumumu un manām pārdomām par tām
esošās situācijas kontekstā saistībā ar Covid – 19.
“Domas kā aitas …. jāmācās tās vēl ganīt”
Pusaudža depresijā iekšējais monologs.
“Es esmu sliktā garastāvoklī. Es nezinu, kāpēc.
Dažreiz es pamostos jau sliktā garastāvoklī. Man tas
nepatīk. Es ar to nejūtos labi. Es gribētu nebūt sliktā
garastāvoklī, bet es esmu. Es ar to nevaru
neko padarīt.”
“Katra diena ir kā cietums, katru dienu viens un tas pats, atkal un atkal. Visa mana dzīve sastāv no tā, kas man ir jādara, nevis no tā, ko es gribu darīt. Pārbaudes dari, mācības, grupu projekti – es visu dienu pavadu ar cilvēkiem, ar kuriem esmu spiests būt kopā – pusaudžiem, kuri ir tikpat bēdīgā stāvoklī kā es.”
Pieci palīdzības soļi cilvēkam ar augstu suicīda risku
Sarunā ar bērnu par bailēm ņem palīgā grāmatas!
Mūsu mājās grāmatas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Grāmatu lasīšana ir kopīgi ar bērniem pavadīts laiks. Tā ir iemesls un palīgs pārrunāt ar bērniem daudzus jautājumus un tēmas, kuras ikdienā nemaz tik vienkārši un jebkurā brīdī nav uzrunājamas. Tēli, varoņi, viņu piedzīvojumi un pārdzīvojumi palīdz bērna psihē mest tiltu starp fantāziju pasauli un sevi, tādējādi saudzīgi risinot daudzus bērnam aktuālas jautājumus, bažas, raizes. Dzīvojot un līdzpārdzīvojot ar varoni, bērns var dzīvot un pieredzēt arī sevi. Maniem abiem dēliem, kā daudziem citiem bērniem, ir bijušas un dažreiz joprojām ir gan ļoti konkrētas bailes - no tumsas, no spokiem utml., gan arī ne tik konkrēti nosaucamas bailes - "bailes no kaut kā, nezinu, kā". Tāpēc vairāku gadu garumā esmu pētījusi grāmatnīcu plauktus un īpaši motivēti meklējusi grāmatas, kuras uzrunā baiļu tēmu. Pie tādām grāmatām var piederēt daudzas pasaku grāmatas (piem., pasaka par Ansīti un Grietiņu), spoku stāstu un līdzīgas grāmatas, taču šoreiz vēlos padalīties un apkopot tās grāmatas, kas sevi tieši piesaka, kā grāmatas par un ap bailēm. Šīs visas grāmatas ir lasītas, pārlasītas, un dēliem tās neapnīk.
Kad viņš beidzot gulēs?
Pusaudžu depresijas zemūdens akmeņi
Dusmu apslēptā dāvana
– Kas tas bija?
Tētis domā, ka vilciens nolaiž tvaiku un ka Laurai arī nekaitētu. Kas? Drusku nolaist tvaiku. Laurai? Jā, tad mazāk dīdītos. Kā Tētis var salīdzināt viņu ar vilcienu, kā? Laura uzmet lūpu.
Pūķis kauc, svilpj un rīstās, un mētā savu asti. Laura ar Mammu un Tēti brauc pašā vilciena astē. Tad nu pūķis viņus mētā kā vecus muļķus. Laurai nav ticības vilcienam, ne mazākās ticības. Varbūt tas vilciens ir traks. Varbūt vilcienam nav prāta nemaz. Kā lai cilvēks zina, uz kurieni tāds dulls dzelzsgabals viņus rauj? Cilvēks domā, ka uz Latviju, bet kā to var zināt? Kā var būt drošs? (...)”[1]
Man bija melns suns, viņa vārds bija Depresija (video)
Pusaudžu depresija un sociālie priekšstati
Pusaudžu depresija un
sociālie priekšstati. Šādu nozīmīgu sakarību vakar LSĢPB rīkotajā
starptautiskajā konferencē „Starp mums vecākiem runājot” iezīmēja
ģimenes psihoterapeits Lēvenes Universitātes
(Beļģija) profesors Jan De Mol. Pusaudžu vecumposms ir īpaši
jūtīgs attīstības posms cilvēka dzīvē. Cilvēka personība un
identitāte šajā laikā ir straujā attīstības fāzē, kamēr pusaudža
emocionālā pasaule ir ļoti trausla un labila. Viedokļiem un
priekšstatiem no „ārpuses” (sociums) ir nozīmīga loma un milzīga
ietekme uz pusaudža psihoemocionālo stāvokli.
Veselīga pašapziņa
Mūsdienās ir bieži
izplatīts priekšstats, ka par veiksmīgāko tiek uzskatīts tas, kurš
var ātrāk, tālāk, vairāk .... Cilvēka pašapziņa nereti ārēji tiek
balstīta tajā – kur mācījies, kur strādā, cik pelni, kur dzīvo, ar
ko brauc, kur un cik bieži un uz kurieni ceļo utt. Šķiet, loģiski,
jo gluži kā sportā – tie ir salīdzināmi lielumi. Taču veselīga
pašapziņa nekad nevar tikt balstīta ārējo apstākļu diktātā, kā
atbilde, reakcija, centība uz citu prasībām un gaidām.
Es tevi mīlēšu tad, ja tu ...
Mana darba specifika
ir tāda, ka ikdienā tiekos ar ievainotiem cilvēkiem. Neesmu ārste
un runa šoreiz nav par fizisku ievainojumu, kas var rasties kādu
negadījumu vai slimību rezultātā vai izpausties kā fiziskā
vardarbība visdažādākajos veidos. Runa ir par cilvēka iekšējo
ievainojamību – daudziem dziļu, sāpīgu, grūti izprotamu, grūti
pieņemamu, grūti piedodamu. Daudzās ģimenēs Latvijā, kas
sabiedrības acīs tiek uzlūkotas kā labvēlīgas, nodrošinātas,
inteliģentas, izaug nelaimīgi un ievainoti bērni. Kā tas ir
iespējams? Tas, par ko vēlos runāt, ir mīlestība, kas balstās
nosacījumos „Es tevi mīlēšu tad, ja tu ...” un kas atstāj dziļas un
grūti dziedināmas brūces.
Identitātes konstruēšana sociālajos tīklos. Mūsdienu jaunā tendence: Tiešsaistes (online) un Bezsaistes (offline) identitāte.
Kas es esmu? Šis
jautājums vairākus gadus atpakaļ Latvijas publiskajā telpā ieguva
gluži anekdotiski humoristisku pieskaņu (kontekstā ar LR prezidenta
ievēlēšanu), kaut gan patiesībā tas ir gluži pašsaprotams un
būtisks, lai to uzdotu, ja ne katru dienu, tad vismaz ik pa laikam.
Meklējot un atrodot atbildes uz jautājumu „kas es esmu”, cilvēks
tuvojas savam iekšējam kodolam, savam patiesajam Es. Apzināties un
dzīvot saskaņā ar to „kas es esmu”, nozīmē gluži kā kuģa kapteinim
zināt koordinātes, saskaņā ar kurām virzīties uz nosprausto
mērķi.
Uz kontaktu ar Citiem caur kontaktu ar Sevi
Cik ikviens no jums
šodien ir bijis iesaistīts saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem? Kādas
kvalitātes saskarsme tā ir bijusi? Ar kādām izjūtām atskatāties uz
ikvienu notikušo tikšanos, kontaktu (arī e-pastu, telefona zvanu)?
Ikdienā cilvēks veido virkni unikālas pieredzes momentu saskarsmē
ar ārpasauli. Kvalitatīvs kontakts ar citiem prasa kvalitatīvu
kontaktu ar sevi. Par to šajā rakstā.