Kā informācijas pārfrāzēšana jeb refreimings var palīdzēt sabiedrības psihiskai veselībai Covid-19 kontekstā?
Psiholoģijā ir tāds termins kā
“reframing” – informācijas pārfrāzēšana, nesagrozot tās
būtību. Kā pamata zināšanas par cilvēka psihes mehānismiem, šajā
gadījumā informācijas pārfrāzēšanas
ietekme uz
informācijas uztveri, var palīdzēt mums saglabāt un veicināt mūsu
psihisko un fizisko veselību esošo krīzes apstākļu
laikā? Neesmu iesaistījusies nevienā diskusijā par Covid -19.
Ilgāku laiku vēroju un domāju, kā viss notiekošais (mediju dienas
kārtība, šūmēšanās sociālajos tīklos, politiķu un infektologu
retorika) integrējas psiholoģijas zinātnes kontekstā. Racionāli
analizējot situāciju no psiholoģijas perspektīvas, esmu meklējusi
un atradusi, manuprāt, vērtīgu sociālās psiholoģijas doktores A.
Ladgerwood TED runu, kas var izskaidrot vienu nelielu, bet būtisku
aspektu notiekošajā. Padalīšos ar svarīgākām atziņām, kā arī
pētnieces veikto eksperimentu akopojumumu un manām pārdomām par tām
esošās situācijas kontekstā saistībā ar Covid – 19.
“Domas kā aitas …. jāmācās tās vēl ganīt”
Pusaudža depresijā iekšējais monologs.
“Es esmu sliktā garastāvoklī. Es nezinu, kāpēc.
Dažreiz es pamostos jau sliktā garastāvoklī. Man tas
nepatīk. Es ar to nejūtos labi. Es gribētu nebūt sliktā
garastāvoklī, bet es esmu. Es ar to nevaru
neko padarīt.”
“Katra diena ir kā cietums, katru dienu viens un tas pats, atkal un atkal. Visa mana dzīve sastāv no tā, kas man ir jādara, nevis no tā, ko es gribu darīt. Pārbaudes dari, mācības, grupu projekti – es visu dienu pavadu ar cilvēkiem, ar kuriem esmu spiests būt kopā – pusaudžiem, kuri ir tikpat bēdīgā stāvoklī kā es.”
Pieci palīdzības soļi cilvēkam ar augstu suicīda risku
Sarunā ar bērnu par bailēm ņem palīgā grāmatas!
Mūsu mājās grāmatas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Grāmatu lasīšana ir kopīgi ar bērniem pavadīts laiks. Tā ir iemesls un palīgs pārrunāt ar bērniem daudzus jautājumus un tēmas, kuras ikdienā nemaz tik vienkārši un jebkurā brīdī nav uzrunājamas. Tēli, varoņi, viņu piedzīvojumi un pārdzīvojumi palīdz bērna psihē mest tiltu starp fantāziju pasauli un sevi, tādējādi saudzīgi risinot daudzus bērnam aktuālas jautājumus, bažas, raizes. Dzīvojot un līdzpārdzīvojot ar varoni, bērns var dzīvot un pieredzēt arī sevi. Maniem abiem dēliem, kā daudziem citiem bērniem, ir bijušas un dažreiz joprojām ir gan ļoti konkrētas bailes - no tumsas, no spokiem utml., gan arī ne tik konkrēti nosaucamas bailes - "bailes no kaut kā, nezinu, kā". Tāpēc vairāku gadu garumā esmu pētījusi grāmatnīcu plauktus un īpaši motivēti meklējusi grāmatas, kuras uzrunā baiļu tēmu. Pie tādām grāmatām var piederēt daudzas pasaku grāmatas (piem., pasaka par Ansīti un Grietiņu), spoku stāstu un līdzīgas grāmatas, taču šoreiz vēlos padalīties un apkopot tās grāmatas, kas sevi tieši piesaka, kā grāmatas par un ap bailēm. Šīs visas grāmatas ir lasītas, pārlasītas, un dēliem tās neapnīk.
Kad viņš beidzot gulēs?
Pusaudžu depresijas zemūdens akmeņi
Dusmu apslēptā dāvana
– Kas tas bija?
Tētis domā, ka vilciens nolaiž tvaiku un ka Laurai arī nekaitētu. Kas? Drusku nolaist tvaiku. Laurai? Jā, tad mazāk dīdītos. Kā Tētis var salīdzināt viņu ar vilcienu, kā? Laura uzmet lūpu.
Pūķis kauc, svilpj un rīstās, un mētā savu asti. Laura ar Mammu un Tēti brauc pašā vilciena astē. Tad nu pūķis viņus mētā kā vecus muļķus. Laurai nav ticības vilcienam, ne mazākās ticības. Varbūt tas vilciens ir traks. Varbūt vilcienam nav prāta nemaz. Kā lai cilvēks zina, uz kurieni tāds dulls dzelzsgabals viņus rauj? Cilvēks domā, ka uz Latviju, bet kā to var zināt? Kā var būt drošs? (...)”[1]
Man bija melns suns, viņa vārds bija Depresija (video)
Pusaudžu depresija un sociālie priekšstati
Pusaudžu depresija un
sociālie priekšstati. Šādu nozīmīgu sakarību vakar LSĢPB rīkotajā
starptautiskajā konferencē „Starp mums vecākiem runājot” iezīmēja
ģimenes psihoterapeits Lēvenes Universitātes
(Beļģija) profesors Jan De Mol. Pusaudžu vecumposms ir īpaši
jūtīgs attīstības posms cilvēka dzīvē. Cilvēka personība un
identitāte šajā laikā ir straujā attīstības fāzē, kamēr pusaudža
emocionālā pasaule ir ļoti trausla un labila. Viedokļiem un
priekšstatiem no „ārpuses” (sociums) ir nozīmīga loma un milzīga
ietekme uz pusaudža psihoemocionālo stāvokli.
Veselīga pašapziņa
Mūsdienās ir bieži
izplatīts priekšstats, ka par veiksmīgāko tiek uzskatīts tas, kurš
var ātrāk, tālāk, vairāk .... Cilvēka pašapziņa nereti ārēji tiek
balstīta tajā – kur mācījies, kur strādā, cik pelni, kur dzīvo, ar
ko brauc, kur un cik bieži un uz kurieni ceļo utt. Šķiet, loģiski,
jo gluži kā sportā – tie ir salīdzināmi lielumi. Taču veselīga
pašapziņa nekad nevar tikt balstīta ārējo apstākļu diktātā, kā
atbilde, reakcija, centība uz citu prasībām un gaidām.
Es tevi mīlēšu tad, ja tu ...
Mana darba specifika
ir tāda, ka ikdienā tiekos ar ievainotiem cilvēkiem. Neesmu ārste
un runa šoreiz nav par fizisku ievainojumu, kas var rasties kādu
negadījumu vai slimību rezultātā vai izpausties kā fiziskā
vardarbība visdažādākajos veidos. Runa ir par cilvēka iekšējo
ievainojamību – daudziem dziļu, sāpīgu, grūti izprotamu, grūti
pieņemamu, grūti piedodamu. Daudzās ģimenēs Latvijā, kas
sabiedrības acīs tiek uzlūkotas kā labvēlīgas, nodrošinātas,
inteliģentas, izaug nelaimīgi un ievainoti bērni. Kā tas ir
iespējams? Tas, par ko vēlos runāt, ir mīlestība, kas balstās
nosacījumos „Es tevi mīlēšu tad, ja tu ...” un kas atstāj dziļas un
grūti dziedināmas brūces.
Identitātes konstruēšana sociālajos tīklos. Mūsdienu jaunā tendence: Tiešsaistes (online) un Bezsaistes (offline) identitāte.
Kas es esmu? Šis
jautājums vairākus gadus atpakaļ Latvijas publiskajā telpā ieguva
gluži anekdotiski humoristisku pieskaņu (kontekstā ar LR prezidenta
ievēlēšanu), kaut gan patiesībā tas ir gluži pašsaprotams un
būtisks, lai to uzdotu, ja ne katru dienu, tad vismaz ik pa laikam.
Meklējot un atrodot atbildes uz jautājumu „kas es esmu”, cilvēks
tuvojas savam iekšējam kodolam, savam patiesajam Es. Apzināties un
dzīvot saskaņā ar to „kas es esmu”, nozīmē gluži kā kuģa kapteinim
zināt koordinātes, saskaņā ar kurām virzīties uz nosprausto
mērķi.
Uz kontaktu ar Citiem caur kontaktu ar Sevi
Cik ikviens no jums
šodien ir bijis iesaistīts saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem? Kādas
kvalitātes saskarsme tā ir bijusi? Ar kādām izjūtām atskatāties uz
ikvienu notikušo tikšanos, kontaktu (arī e-pastu, telefona zvanu)?
Ikdienā cilvēks veido virkni unikālas pieredzes momentu saskarsmē
ar ārpasauli. Kvalitatīvs kontakts ar citiem prasa kvalitatīvu
kontaktu ar sevi. Par to šajā rakstā.