Kā informācijas pārfrāzēšana jeb refreimings var palīdzēt sabiedrības psihiskai veselībai?

Psiholoģijā ir tāds termins kā “reframing” – informācijas pārfrāzēšana, nesagrozot tās būtību. Kā pamata zināšanas par cilvēka psihes mehānismiem, šajā gadījumā informācijas pārfrāzēšanas ietekme uz informācijas uztveri, var palīdzēt mums saglabāt un veicināt mūsu psihisko un fizisko veselību esošo krīzes apstākļu laikā? Neesmu iesaistījusies nevienā diskusijā par Covid -19. Ilgāku laiku vēroju un domāju, kā viss notiekošais (mediju dienas kārtība, šūmēšanās sociālajos tīklos, politiķu un infektologu retorika) integrējas psiholoģijas zinātnes kontekstā. Racionāli analizējot situāciju no psiholoģijas perspektīvas, esmu meklējusi un atradusi, manuprāt, vērtīgu sociālās psiholoģijas doktores A. Ladgerwood TED runu, kas var izskaidrot vienu nelielu, bet būtisku aspektu notiekošajā. Padalīšos ar svarīgākām atziņām, kā arī pētnieces veikto eksperimentu akopojumumu un manām pārdomām par tām esošās situācijas kontekstā saistībā ar Covid – 19.

Pētniece stāsta par savos pētījumos veiktajiem eksperimentiem, kuros cilvēki saņem informāciju pozitīvi (glāze puspilna) vai negatīvi (glāze pustukša) formulētā veidā un tiek mērīta viņu attieksme pret informāciju atkarībā no tā pārfrāzēšanas veida (no pozitīvā uz negatīvo vai no negatīvā uz pozitīvo).

Galvenie secinājumi: fakts pats par sevi nemainās, bet mainās cilvēku attieksme pret faktu atkarībā no informācijas pasniegšanas veida. Proti, vai sākotnēji informāciju pasniedzam kā ieguvumu vai kā zaudējumu. Ja informāciju pasniedz kā zaudējumu, cilvēki iestrēgst tajā (!!!). Un pat tad, ja informāciju sekojoši pārformulē pozitīvā veidā, tik un tā cilvēki paliek pie negatīvā.

Kāpēc tā? Jo mēs ‘iestrēgstam savās galvās’ un pretojamies mainīt domas. Mūsu pasaulei ir tendence sasvērties uz negatīvo. Ir krietni vieglāk nonākt no labā uz slikto, taču ievērojami grūtāk – no sliktā uz labo. Mums jāiegulda ievērojami vairāk pūļu, lai raudzītos uz augšu!! Tas prasa piepūli! Tas ir jātrenē.

A.Ladgerwood šo atspoguļo ar savos pētījumos veiktajiem eksperimentiem:

Pirmajā pētījuma etapā:

Sākumā pirmajai dalībnieku grupai ķirurģisko manipulāciju aprakstīja kā tādu, kas ar 70% iespējamību var būt izdevusies (ieguvums, glāze ir puspilna). Grupas dalībnieki to novērtēja pozitīvi.

Savukārt otrajai dalībnieku grupai sākumā ķirurģisko manipulāciju aprakstīja kā tādu, kas ar 30% iespējamību var būt neizdevusies (zaudējums, glāze ir pustukša). Cilvēki to novērtēja negatīvi.

Sekojoši pētnieki pirmajai grupai informāciiju pārformulēja, proti, ka pastāv arī 30%  iespēja, ka manipulācija tomēr neizdosies (reifreimings – no pozitīvā uz negatīvo). Šoreiz dalībnieki to novērtēja novērtēja negatīvi.

Savukārt pētnieki otrajai grupai informāciju pārfomulēja, ka pastāv arī  70% iespēja, ka manipulācija izdosies (refreimings no negatīvā uz pozitīvo). Taču šī grupa kā pirmajā, tā arī otrajā reizē to novērtēja negatīvi. Otrā grupa gan sākumā, gan beigās bija iestrēgusi negatīvajā.

Otrajā pētījuma etapā:

Sākumā pirmo dalībnieku grupu informēja, ka uzņēmuma vadītājs saviem darbiniekiem paziņo, ka reorganizācijas rezultātā 40% darba vietu tiks saglabātas (ieguvums, glāze ir puspilna). Grupas dalībnieki šāda vadītāja darbu novērtē pozitīvi.

Savukārt otro dalībnieku grupu sākumā informēja, ka uzņēmuma vadītājs saviem darbiniekiem paziņo, ka reorganizācijas rezultātā 60% darba vietu tiks zaudēti (zaudējums, glāze ir pustukša).  Grupas dalībnieki šādu vadītāja darbu novērtē negatīvi.

Sekojoši pētnieki pirmajai grupai informāciiju pārformulēja tā, ka 60% darba vietu tiks zaudēti. Šoreiz dalībnieki novērtēja vadītāju negatīvi (reifreimings – no pozitīvā uz negatīvo).

Savukārt pētnieki otrajai grupai informāciju pārformulēja tā, ka 40% darba vietu tiks saglabātas. Šoreiz tik un tā dalībnieki vadītāju novērtēja negatīvi. Viņi joprojām bija iestrēguši negatīvajā formulējumā (refreimings no negatīvā uz pozitīvo).

Trešajā pētījuma etapā:

      Pirmās grupas dalībniekiem tiek uzdots jautājums:

     Ja 100 dzīvības ir glābtas, cik būs zaudētas? (konvertēt ieguvumus zaudējumos/ gain to loss)

      Otrās grupas dalībniekiem tiek uzdots jautājums:

       Ja 100 dzīvības ir zaudētas, cik būs glābtas? (konvertēt zaudējumus ieguvumos/loss to gain)

Secinājums: Cilvēki ātrāk (sekundēs) konvertē ieguvumu zaudējumos (gain to loss). Taču konvertēt zaudējumus ieguvumos (loss to gain) prasa krietni ilgāku laiku. Kas nozīmē, ka cilvēkiem ir grūtāk izkļūt no negatīvās informācijas ārā.

Sasaitot minēto eksperimentos iegūtos secinājumus Covid -19 kontekstā (mana interpretācija), gan masu mediji nospiedošā vairumā, gan FB cilvēku masīvi pārpublicētā informācija, komentāri u.c., infektologu sniegtā informācija sākotnēji un primāri tiek pozicionēta kā zaudējums (Latvijas un pasaules kontekstā) – cik saslimst, cik mirst, cik apdraudoši utt., kam, protams, ir savs racionāls  un veselības politikā balstīts mērķis. Vienlaikus izskan arī aicinājums neveidot paniku. Šeit veidojas pretrunas – nemitīga zaudējumu uzsvēršana neiet kopskaņā ar aicinājumu nepanikot. Tas daļēji izskaidro to, ka cilvēki meklē alternatīvās teorijas, cenšas rast informāciju, statistiku, cik izdzīvo, cik izveseļojas, cik liels ir Covid – 19 izplatīšanas apmērs salīdzinot ar citām saslimšanām utt. Šķiet, cilvēki mēģina psiholoģiski pašsaglabāties, jo tik ievērojams negatīvās informācijas apjoms var apdraudēt cilvēka emocionālo, fizisko labklājību, kā arī pamatvajadzības. Šķiet, ka cilvēki mēģina risināt radušos kognitīvo disonansi.

Ar šo rakstu nekādā veidā nevēlos protestēt vai kā citādi apšaubīt valstī pieņemtos drošības pasākumus, vai arī aicināt cilvēkus tikai uz pozitīvo domāšanu. Neziņai, nedrošības izjūtai, bailēm, brīdinājumiem un piesardzības pasākumiem te neapšaubāmi ir sava vieta un pamatojums. Taču vēlos mudināt līdzcilvēkus meklēt emocionālo līdzsvaru, izzināt, kā darbojas cilvēka psihe dažāda veida informācijas uztverē un iespēju robežās saglabāt iekšējo mieru, maksimāli rūpējoties par savu iekšējo drošības izjūtu (neatstājot novārtā valstī noteiktos ierobežojumus). Mums jābūt atbildīgiem pret sevi un sabiedrību (ievērojot noteiktos piesardzības pasākumus), tajā pašā laikā ir jāapzinās arī informācijas pasniegšanas stila robežas un to potenciālo ietekmi uz mūsu pašsajūtu. Domājams, ir vērts samazināt ziņu patēriņu un dalīšanos ar negatīvajām ziņām sociālajos tīklos, nerakstīt negatīvus, zaudējumus uzsverošus komentārus sociālajos tīklos u.c.  Savukārt medijiem un politikas veidotājiem ir vērts vairāk izprast sociālās psiholoģijas aspektus, lai savu komunikāciju ar sabiedrību veidotu (iespēju robežās) ne tikai no zaudējumu pozīcijas. Kā rāda atspoguļotie pētījumi, saglabājot faktus (reālos statistikas datus), taču veicot t.sk. refreimingu no ieguvumiem uz zaudējumiem, var būtiski pozitīvi ietekmēt sabiedrības emocionālo attieksmi pret notiekošo, līdz ar to stiprināt un veicināt sabiedrības psihisko veselību. Psihiskai veselībai nav mazāka nozīme uz cilvēka dzīves kvalitāti kā fiziskajai. Virkne pētījumu pierāda to mijiedarbības ciešumu.

Teksta autore: Inese Elsiņa (Psiholoģe, KBT psihoterapeite apmācībā. LU psiholoģijas doktorante)

Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz šī raksta avotu ir obligāta.

Papildu avoti:

TED runa: https://www.youtube.com/watch?v=7XFLTDQ4JMk

Zinātniskais raksts: http://www.alisonledgerwood.com/uploads/1/2/1/9/121950029/sparks___ledgerwood_2018_pspb.pdf

Attēla avots: pixabay.com