Es tevi mīlēšu tad, ja tu ...

Mana darba specifika ir tāda, ka ikdienā tiekos ar ievainotiem cilvēkiem. Neesmu ārste un runa šoreiz nav par fizisku ievainojumu, kas var rasties kādu negadījumu vai slimību rezultātā vai izpausties kā fiziskā vardarbība visdažādākajos veidos. Runa ir par cilvēka iekšējo ievainojamību – daudziem dziļu, sāpīgu, grūti izprotamu, grūti pieņemamu, grūti piedodamu. Daudzās ģimenēs Latvijā, kas sabiedrības acīs tiek uzlūkotas kā labvēlīgas, nodrošinātas, inteliģentas, izaug nelaimīgi un ievainoti bērni. Kā tas ir iespējams? Tas, par ko vēlos runāt, ir mīlestība, kas balstās nosacījumos „Es tevi mīlēšu tad, ja tu ...” un kas atstāj dziļas un grūti dziedināmas brūces.

Kā var pazaudēt sevi?

Tā mūsu dzīvē ir iekārtots, ka bērns piedzimst vecākiem, nevis vecāki piedzimst bērnam. Tas nozīmē, ka mīlestība plūst no vecākiem uz bērniem. Vecāku mīlestība ir bērna garīgā barība. Tas nav bērna untums, vecāku mīlestība ir nepieciešama, lai bērns varētu psiholoģiski un fiziski veselīgi funkcionēt. Pilnīgi dabiski būtu, ja vecāks pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir, un mīl viņu tieši tādu, kāds viņš ir, neizvirzot prasības, kādam viņam būtu jābūt, kā viņam jāizskatās, kā viņam jārīkojas, kas viņam jādomā, par ko viņām jākļūst, kas viņam jājūt utt. Taču, kas notiek? Mīlestības došana vai atņemšana ir lielisks varas mehānisms vecāku rokās. Un šis varas mehānisms „es zinu labāk” tiek izmantots ne tikai ar maziem bērniem. Vecāki mēdz „zināt labāk” arī tad, kad bērns jau ir izaudzis. Minēšu piemērus. Poliklīnikas uzgaidāmajā telpā ir daudz cilvēku, kuri gaida savu rindu uz asins analīžu nodošanu. No kabineta dzirdama skaļa, izmisīga bērna raudāšana, kliegšana, māsiņa uzsauc bērna vecākam, lai turot ciešāk, mēģināšot vēlreiz. Pēc kāda brīža iznāk mamma ar raudošu bērnu, velkot viņu aiz rokas, skaļi pasaka: „Ko tu bļauj kā nenormāla? Neesi tu man tāda vajadzīga! Atstāšu tevi tepat, tad zināsi ...!” Pieņemu, ka procedūras laikā bērnam bija ne tikai fiziski sāpīgi, bērns bija arī ļoti nobijies un bezpalīdzīgs, izmisis par to, ka to, kas notiek ar viņu, nav iespējams apturēt, mainīt, ka neviens viņu nedzird un nerespektē. Taču priekš bērna emocionāli vēl niansētāku nozīmi šī situācija ieguva pēc tam, kad bērns dzirdēja mammu, nosodām viņa reakciju uz notikumu un draudam viņu pamest. „Mīlēšu tevi tad, ja tu...” izpaužas šajā gadījumā kā „man neder, ka tev sāp, ka tu raudi, kliedz, kad tev ir bail, kad esi dusmīgs un izmisis. Tādu es tevi nemīlu. Un tāds tu vari palikt pats ar sevi. Es mīlēšu tevi tad, ja tu cietīsi klusu – fiziski un emocionāli”. Vēl viens piemērs. Kāds puika stāsta „Ja es šodienu būšu labs puisis, man nopirks sporta pudeli. Īīīstu...”. Es saku: „Hmm ..., un, vai tu zini, kas tad šodien ir jādara, lai būtu labam puikam?”. Puika atbild: „Nedzirdēju ...”. Pieņemu, ka daudzi bērni arī saņem instrukcijas, kas jādara, lai notiktu kaut kas vai lai saņemtu kaut ko, lai būtu mīlēti un pamanīti. Taču šis zēns tikai zināja stāstīt, ka viņam ir jābūt labam puikam. Dzīvē ir neskaitāmi piemēri, kā bērni ikdienā „apgūst mākslu”, kā izlūgties no vecākiem mīlestību, kas pēc būtības viņiem pienāktos tāpat vien. Bērni to dara no sirds, ar visu atdevi, tā dienu no dienas zaudējot daļu no sevis, atsakoties no sevis. Nekas pasaulē tik ļoti bērnam nav nepieciešams, kā vecāku mīlestība bez nosacījumiem. Nepieciešamība pēc mīlestības ir pēc būtības vajadzība pēc pieņemšanas, emocionālās un fiziskās saiknes, atzīšanas, kas automātiski nozīmē arī justies droši un pasargāti. Ja šī vajadzība bērnībā netiek piepildīta, cilvēks dzīvo dzīvi kā „izsalcis”, mīlestību nemitīgi meklēdams sākotnēji vecākos, vēlāk arī citos. Varbūt jums ir pazīstami cilvēki, kuri nemitīgi tiecas pēc pilnības it visā – izdarīt pēc iespējas labāk, vairāk, ātrāk, izskatīties pēc iespējas labāk u.t.t, lai tikai tiktu citu mīlēti un atzīti, jo bez tā viņiem ir grūti būt, pastāvēt, dzīvot. Nobriedušai un attīstījušai personībai ir raksturīgi zināt, ko viņš pats jūt, kas pašam ir vajadzīgs un kas nav vajadzīgs, ko pats vēlas, kurp dodas, viņš labi apzinās un prot nospraust savas robežas, kā arī izjūt un respektē citu robežas utt. Taču, ja cilvēks no mazām dienām ir radis izteikti pielāgoties vecāku vajadzībām, t.i., apklusināt sevi, lai izdarītu pa prātam viņiem, jo tikai tad var tikt mīlēts, nereti tas var novest pie „it kā personības” attīstības,  tas nozīmē, ka cilvēks vadās dzīvē pēc tā, ko no viņa vēlas citi, un pilnīgi sakūst ar šo neīsto jeb viltus paštēlu. Jums var rasties jautājums: priekš kam būt pašam sev, priekš kam vajadzīga autentiska, jeb īsta personība, īstais un patiesais Es? Kā atzīst poļu-ebreju izcelsmes psiholoģe no Šveices Alise Millere, "Bērnam ir jāpielāgojas, lai saglabātu sev mīlestība, atbalsta, labvēlības ilūziju. Pieaugušajam šī ilūzija vairs nav vitāli nepieciešama. Viņš var atsacīties no sava akluma, lai redzīgi noteiktu savu rīcību"[1].

Kas liek meklēt sevi?

Tā saucamā „atmošanās” un nepieciešamība pēc sava īstā ES var notikt, pirmkārt, dažādu dzīves notikumu, problēmu spiesta. Šādos gadījumos cilvēki saka: „Tālāk es tā vairs nevaru”. Otrkārt, arī kā spontāna atklāsme sevis apzināšanās un izzināšanas procesā. Pēc psihologa cilvēki, kuri hroniski ir izjutuši nosacījumu mīlestību un kuriem nav izveidojies stabils iekšējais kodols, mēdz griezties kā pieaugušie dažādu jautājumu kontekstā, piemēram, viņiem mēdz būt grūtības gūt prieku un gandarījumu profesionālajā dzīvē vai arī grūtības atrast sev piemēroto profesiju, nesaskaņas ar kolēģiem, priekšniekiem, eksistenciālās dabas jautājumi - tukšuma vai bezjēdzības izjūta, dažāda veida grūtības partnerattiecībās, izdegšana (darbaholisms, pārspīlēta tieksme darīt citu labā). Hronisks mīlestības trūkums saasināti var izpausties, pašam kļūstot par vecāku, jo bērna piedzimšana aktualizē un izgaismo pašu vecāku bērnības pieredzes ēnas puses. Šīs un virkne citu grūtību var būt grūdiens tam, kāpēc cilvēkam var aktualizēties sevis izpratnes un meklējuma jautājumi.

Ko iesākt?

Šīs tēmas kontekstā prātā nāk divi teicieni: „Mēs nevaram citam iedot to, ko paši neprotam” un „Nekas ne no kā nerodas, nekas nekur nepazūd”. Pirmais teiciens attiecināms uz to, ka tikko cilvēks sāk apzināties, ka viņš visu savu dzīvi ir „audzināts” un uzaudzis nosacījuma mīlestības gaisotnē, neviļus rodas vēlēšanās dusmoties un vainot vecākus par to, ka tas nenotika citādāk. Šādos gadījumos nereti jau pieaugušos klientus var dzirdēt sakām: „Bet viņa taču ir mana mamma!”, „Bet viņš taču it mans tētis!”, „Kā viņš/viņa tā var (teikt, darīt utt.)?!”, un tajā skan sašutums, izmisums, neizpratne, arī dusmas, vilšanās par to, ka tas taču ir tikai un vienīgi dabiski, ka vecāks mīl savu bērnu tāpat vien, un bērnam, lai arī cik vecs viņš būtu, nav pieņemami dzirdēt kritiku, nosodījumu par to, ko viņš dara, ko jūt, ko domā, ar ko satiekas, kā izskatās, kādu darbu strādā u.t.t. Psihologa vai psihoterapeita konsultācijās cilvēks sāk apzināties un izdzīvot virkni izjūtu, cilvēks sāk apzināties savas vajadzības un rast ceļus uz to piepildījumu. Nonākot empātiskā kontaktā ar sevi, ļaujot sev izdzīvot un just, lēnām paveras vārti arī uz empātiju pret vecākiem, paveras telpa izpratnei, piedošanai, pieņemšanai. Otrais teiciens ir savā ziņā saistīts ar pirmo, un tas attiecināms uz to, ka mēs esam nepārtrauktībā – mēs esam vecāki saviem bērniem, mēs esam bērni saviem vecākiem, vecāki ir bērni saviem vecākiem utt. Līdz ar to, cilvēks pamazām apzinās, ka nevar padzerties no akas, kurā nav ūdens. Tas, kurš nevar vai neprot dot, arī nav pietiekami saņēmis. Nereti uz šo apgalvojumu var dzirdēt pretjautājumu: „Un kas man no tā? Kāpēc man jācieš?” Cilvēkiem nereti tik ļoti un tik izmisīgi gribas padzerties no vecāku akas, ka tā gaidot, nereti paliek izslāpuši visu dzīvi. Savukārt paši izslāpuši esot, nevar padzirdīt arī savus bērnus. Un tā tas karuselis griežas. To mēs lieliski varam novērot ikdienā, cik patiesībā daudz cilvēku ir emocionālā trūkumā, tukšumā. Protams, visi aicinājumi izturēties pret citiem, kas nodarījuši pāri, mīļi un piedodoši, nedos nekādu rezultātu. Nedos rezultātu tik ilgi, kamēr nav iziets ceļš. Empātijai pret citu ir nepieciešama apzināšanās, laiks un telpa. Un empātijai pret citu priekšnosacījums ir godīga un empātiska attieksme pirmām kārtām pašam pret sevi. Šeit ir runa arī par atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. Ar cieņu pret pagātni dzīvot pilnvērtīgi un apzināti tagadnē, dod, pirmkārt, sev un tad tikai citiem.

Inese Elsiņa, psiholoģe

Raksta vai tā daļu pārpublicēšanu lūgums saskaņot ar tā autori.

Attēls: www.pixabay.com

[1] Miller, A. (2012). Das Drama des begabten Kindes und die Suche nach dem wahren Selbst. Frankfurt am Main: Suhrkamp.