Pašnāvība nav tēma, par kuru mēs domājam ikdienā, tā nav tēma, par kuru diskutējam pie vakariņu galda, tā nav tēma, ar kuru jūtamies ērti un zinoši. Ik pa brīdim medijos parādās ziņas, ka kāds ir nolecis no tilta, vai nomiris uz dzelzceļa sliedēm, un ik pa brīdim ziņu virsrakstos un institūciju sociālo mediju kontos ieraugām aicinājumus pievērst uzmanību sev un līdzcilvēkiem. Piemēram, šodien, 10. septembrī, Starptautiskajā pašnāvību novēršanas dienā.

Mēs neapzināmies, ka spriedumus par sevi, par pasauli, par notikumiem bieži izdarām, balstoties uz domāšanas kļūdām. Kā tas strādā?

Trauksmes un apjukuma laikā ir būtiski vairot dzīvesspēku, meklēt pieturas punktus, morāles un vērtību bākas, kas palīdz virzīties.