Speciālista meklējumu labirintos. Kas ir kas?
Cienījamie manas lapas sekotāji, klienti!
Vakar 11.01.2021. LTV1 ir izskanējis raidījums Aizliegtais paņēmiens (turpmāk tekstā AP) “Terapeits
bez grāda”. Sirsnīgi iesaku noskatīties, jo raidījums labi aktualizē jautājumu "Kas ir kas?" psihiatrijas, psiholoģijas, psihoterapijas jomā.
Mana dziļākā pārliecība ir tā, ka ikvienas jomas speciālistam ir jābūt atbilstoši izglītotam, kvalificētam. Latvijā psiholoģijas un psihoterapijas jomā strādā gan daudz patiesi profesionāļu, gan diemžēl arī ļoti daudz tādu, kuri konsultē cilvēkus dažādu jautājumu kontekstā un kuri nemaz nav kvalificēti veikt šāda veida darbu. Speciālista kvalifikāciju nosaka iegūtā pamatizglītība, kā arī papildu izglītība konkrētajā jomā. Ar šo es aicinu pārliecināties pašiem un mudināt savus līdzcilvēkus iegūt informāciju, uz kā balstās konkrēta speciālista kvalifikācija, kura pakalpojumu vēlaties izmantot. Diemžēl vai par laimi arī es esmu nokļuvusi AP raidījumā. Tiku iztirzāta kvalifikācijas atbilstības kontekstā. Tālak rakstītais ir gan par mani, gan par sistēmu.
Pirmkārt, Par manu kvalifikāciju visa informācija ir pieejama publiski www.ineseelsina.lv sadaļā “Par mani”. Bez citām augstākajām izglītībām, runājot par psiholoģijas jomu, man ir profesionālais maģistra grāds psiholoģijā. Tāpat ir pietiekama pieredze, kas ļauj būt par sertificētu psiholoģi klīniskajā, veselības un konsultatīvajā jomā. Par to var pārliecināties Psihologu publiskajā reģistrā www.viis.lv (pielikumā bilde). Pašlaik esmu arī zinātņu kandidāte psiholoģijā un tuvākajā laikā LU iegūšu doktora grādu psiholoģijā. Kopumā psiholoģijas izglītībā ir ieguldīti nedaudz vairāk kā 10 gadi.
Otrkārt, man ir papildu izglītība KBT jeb kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā. KBT ir pasaulē atzīts, empīriski jeb zinātnē balstīts un pārbaudīts psihoterapijas virziens, kas tiek atzīts par efektīvu darbā ar daudziem psihiskiem traucējumiem un psiholoģiskajām grūtībām. Apkopojumu par šī psihoterapijas virziena galvenajām vadlīnijām var lasīt angliski šeit: https://psychcentral.com/lib/in-depth-cognitive-behavioral-therapy#1 un papildu latviski šeit: www.kbt.lv). KBT psihoterapijas apmācībās esmu ieguldījusi 3,5 gadus, 1500 stundas. Esmu nokārtojusi KBT psihoterapeita kvalifikācijas eksāmenus, kas atbilst EABCT (European Association for Behavioral and Cognitive Therapy) prasībām un vadlīnijām (eabct.eu). Tāpat arī ieguldījusi un joprojām ieguldu daudz papildu laika un finanšu resursu supervīzijās (t.i., klientu gadījumu risināšana pieredzējuša profesionāla un kvalificēta kolēģa KBT psihoterapeita vadībā) un tālākizglītībā. Manu KBT psihoterapeita sertifikātu ir izdevis starptautiskais KBT institūts Prāgā Čehijā sadarbībā ar Latvijas Kognitīvi biheiviorālās terapijas asociāciju (bilde zemāk). Apmācību vadītāji bija zinoši un profesionāli dažādu valstu ārsti, KBT psihoterapeiti. Līdz ar to, esmu apguvusi pilnvērtīgu psihoterapeita izglītību starptautiski augstā kvalitātē. Pamatojoties uz šo dauzpusīgo izglītību, kā Latvijas normatīvie akti var man liegt dēvēt sevi par psihoterapeitu? Es patiesi saucu sevi par psihoterapeiti. Ar to lepojos, jo man kvalifikācija pilnībā tam atbilst. Tajā pašā laikā, Latvijā dažādu iemeslu dēļ (jāpiebilst arī ambīciju, strīdu dēļ starp iesaistīto jomu profesionāļiem), nozīmīgā atšķirībā un pretrunā no citām pasaules valstīm, par psihoterapeitiem kopš dažiem gadiem drīkst saukties tikai tie, kuriem ir ārsta pamatizglītība, ārstniecības personu reģistrā esošie speciālisti. Pārējiem jādēvē sevi par psihoterapijas speciālistiem. Manuprāt, tā ir profesionālā diskriminācija tieši tā iemesla dēļ, ka šī Latvijas normatīvajos aktos nospraustā prasība ir pretrunā ar pasaules pieredzi, kā arī to, ka gan ārsts apgūst psihoterapiju kā papildu kvalifikāciju ārsta pamatprofesijai, gan es kā psihologs apgūstu psihoterapiju kā papildu kvalifikāciju savai pamatizglītībai. Mēs ieguldām līdzvērtīgu resursu daudzumu. Līdz ar to, šādu likuma normu redzu kā formālu, bet ne saturiski jēgpilnu. Uzskatu, ka dalījums ārsts – psihoterapeits un psihoterapeits (vai arī psihologs - psihoterapeits) ir viennozīmīgi skaidri un klientiem nerada nekādas grūtības atpazīt šo speciālistu profesionālās robežas. Līdz ar to, nav saprotama vajadzība normatīvajos aktos iekļaut papildu apzīmējumu (psihoterapijas speciālists) tiem, kuriem nav ārsta pamatizglītības. Tas klientiem nevis palīdz, bet gan maldina un ievieš vēl liekākā apjukumā. Līdzīgi kā mani kolēģi no KBT psihoterapeitu asociācijas, arī es neesmu pieejama psihoterapijas speciālistu www.psihoterapija.lv reģistrā. Tāpat neesmu pieejama arī ārstniecības personu reģistrā, jo mana pamatspecialitāte ir psihologs (kā jau minēju, kopā ar doktorantūru veido 14 gadu studijas). Savukārt es esmu KBT psihoterapeitu reģistrā, kuru var meklēt KBT asociācijas mājas lapā www.kbt.lv.
Rezumējot, mana izglītība par cilvēka psihes procesiem pašreizējā momentā aptver 10 gadu, plus 4 gadi psiholoģijas doktorantūras studijas, kas, manuprāt, papildina manu profesionālo kapacitāti. Kopā 14 gadu studiju gadi. Arī pašlaik turpinu savu tālāko profesionālo ceļu KBT psihoterapijas virzienā, apgūstot papildu kvalifikācijas kursus un apmeklējot supervīzijas. Tuvākajā laikā uzsāku apmācības KBT pāru terapijas modulī KBT Beka institūtā ASV, kā arī ir daudz citu vērtīgu profesionāku plānu. Informāciju par papildu kvalifikāciju regulāri atjaunoju savā mājas lapā. Tā ir pieejama ikvienam manam klientam, interesentam. Pamatojoties uz visu iepriekš teikto, palieku un saucu sevi par psiholoģi, psihoterapeiti, jo tam ir pamats. Man žēl, ka Latvijas normatīvie akti ir pretrunā ar pasaules praksi. Par Eiropas valstu prasībām psihoterapeita bāzes izglītībai (angl. entry requirements) jebkurš var iepazīties Psihoterapeitiskās aprūpes tīkla Eiropā mājas lapā: www.npce.eu. Latvija uz citu valstu fona ar prasībām psihoterapeitam pēc ārsta bāzes izglītības ir unikāla. Interesanti man šķiet tas, cik viss ir savstarpējā pretrunā. Ja ārsts iegūst izglītību, Latvijā viņš drīkst dēvēt sevi par ārstu. Bet, ja psihoterapeits iegūst izglītību, Latvijā viņš nedrīkst dēvēt sevi par psihoterapeitu. Vai mums - speciālistiem, kuri ir iesaistīti cilvēka mentālās veselības veicināšanā: ārstiem, psihologiem, psihoterapeitiem nevajadzētu būt vienotiem, un nevis cīnīties par varu un priviliģēt, nostādīt augstāk vienu speciālitāti pār citu? Es uz to ceru.
Pateicos AP par tēmas aktualizēšanu, jo patiesi, cilvēka psihiskā veselība nedrīkst nonākt pseidoprofesionāļu rokās. Mūsdienu sociālie tīkli ir pilni dažādu piedāvājumu, kuros klientiem ir ļoti grūti orientēties. Ir daudz tādu "speciālistu", kuri lietas ir sapratuši un aguvuši pašpieredzes ceļā (t.i., "es es esmu izgājusi cauri ēšanas traucējumiem, tad zināšu kā palīdzēt arī citiem") un ir gatavi konsultēt klientus. Vai arī "speciālistu", kas ir apguvši kādu tēmu dažu kursu ietvaros vai no grāmatām. Tā nav profesionalitāte!
Tajā pašā laikā būtu vēlams, ka AP kā pētnieciskās žurnālistikas virziens varētu papildu vairāk veltīt laiku un iedziļināties, kā Latvijā top likuma normas, kas neatspoguļo labāko pasaules praksi un neatbilst daudzu Latvijas kvalificētu speciālistu profesionālajam segumam, vajadzībām un interesēm, bet veicina profesionālo diskrimināciju un nevienlīdzību. Piekrītu un neizslēdzu, ka ir nepieciešama normatīvās bāzes sakārtošana psihoterapijas jomas regulācijai. Taču likumi ir jāveido saturiski jēgpilni, ievērojot visu pušu vajadzības, nevis klusi, nemanāmi, bez publiskām diskusijām, kā tas ir sanācis ar likumu, kas daudziem augsti kvalificētiem speciālistiem pašlaik liedz sevi dēvēt par psihoterapeitu un uzliek par pienākumu sevi dēvēt par psihoterapijas speciālistu.
Atstājot malā normatīvo aktu līkločus un labirintus, visiem sirsnīgi iesaku atrast savu profesionālu un patiesi kvalificētu speciālistu! Lūkojiet un pētiet uzmanīgi, vai speciālista nosaukumam ir arī segums.
Sirsnīgi
Inese Elsiņa
P.S. Šis ir mans kā speciālista individuālais viedoklis. Tas nepārstāv nevienu no asociācijām, kuras biedre es esmu.
