Identitātes konstruēšana sociālajos tīklos. Mūsdienu jaunā tendence: Tiešsaistes (online) un Bezsaistes (offline) identitāte.

Kas es esmu? Šis jautājums vairākus gadus atpakaļ Latvijas publiskajā telpā ieguva gluži anekdotiski humoristisku pieskaņu (kontekstā ar LR prezidenta ievēlēšanu), kaut gan patiesībā tas ir gluži pašsaprotams un būtisks, lai to uzdotu, ja ne katru dienu, tad vismaz ik pa laikam. Meklējot un atrodot atbildes uz jautājumu „kas es esmu”, cilvēks tuvojas savam iekšējam kodolam, savam patiesajam Es. Apzināties un dzīvot saskaņā ar to „kas es esmu”, nozīmē gluži kā kuģa kapteinim zināt koordinātes, saskaņā ar kurām virzīties uz nosprausto mērķi.

Mūsdienās interneta uzvaras gājiena laikā ļoti populāri ir kļuvuši sociālie mediji un tīkli, līdz ar to savas identitātes apzināšanā un veidošanā ir jauni izaicinājumi. Tagad cilvēkam ir sava tā saucamā „bezsaistes identitāte” (offline identity), t.i., cilvēka Es ikdienā ārpus interneta, un „tiešsaistes identitāte” (online identity) – cilvēka identitāte internetā, sociālajos tīklos[1]. No vienas puses, bažām nav pamata, ja cilvēka patiesais Es internetā iegūst tikai savu loģisku un dabisku turpinājumu, paplašinājumu. Mēs esam sociālas būtnes un nozīmīgu daļu mūsu attīstības procesā ieņem savas vietas atrašana sociālajā un kultūras vidē, kurā mēs dzīvojam. Atgriezeniskā saite no sociuma spēlē nozīmīgu lomu mūsu identitātes veidošanā. Taču runa ir par robežām, par līdzsvaru. Jau šodien daudziem sociums kļūst par noteicēju personīgās identitātes meklēšanas un veidošanas procesā, pieklusinot iekšējo balsi un tādējādi aizverot durvis uz savu autentiskumu.

Psihologi pievērš uzmanību tam, ka cilvēki arvien vairāk attālinās no sevis, saikne ar sevi vājinās. Ar sociālo mediju palīdzību saikne ar citiem un līdz ar to arī sevis publiskā pozicionēšana savukārt tik ļoti izvirzās priekšplānā, ka savas identitātes meklēšanā un veidošanā cilvēks no fokusa „uz iekšu” ļoti izteikti nosveras procesiem, kas ir vērsti „uz āru”. Arvien vairāk cilvēku ir tendēti „atspoguļot” nevis savu patieso būtību, bet gan „veidot” sevi, izejot no diviem jautājumiem - „Kā mani grib redzēt citi? Kā es varu nodrošināt to, ka citi mani redz pozitīvi?” Tas, kas psihologus dara bažīgus, ir tik izteikta virzīšanās no jautājuma „ko Es par sevi domāju, jūtu un kā es sevī jūtos?” uz jautājumu „ko Citi domās, ko es par sevi domāju, jūtu un kā es sevī jūtos?”, „nevis pazīt sevi, bet parādīt sevi”[2].

Kādēļ tas tā notiek?

Šīs tēmas kontekstā ļoti saistošs ir Ērvinga Gofmana darbs „Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē”, kas tika publicēts 1959. gadā, kad vēl nebija interneta. Tomēr tas joprojām ir ļoti aktuāls un perfekti parāda, kā darbojas šī „sevis izrādīšana” sociālajā vidē. Viņš raksta: „Indivīds vēlas, lai citi būtu augstās domās par viņu vai arī tie domātu, ka viņš ir augstās domās par tiem (...). Viņš var vēlēties radīt pietiekamu harmoniju šo attiecību pastāvēšanai vai arī censties tos piekrāpt, tikt no tiem vaļā, radīt viņos apjukumu, piemānīt, izaicināt vai apvainot. Neatkarīgi no konkrētā indivīda mērķa, kas viņam ir padomā, un no motīviem, kāpēc viņam šāds motīvs ir radies, viņš var būt ieinteresēts kontrolēt citu uzvedību, it īpaši – kāda būs šo personu atbildes reakcija un izturēšanās pret viņu (...). Tātad indivīdam parasti ir kādi iemesli savas aktivitātes mobilizēt tādējādi, lai citos radītu tādu iespaidu, kādu radīt ir viņa interesēs.”[3] Viņš šo ideju pamato ar piemēru, kas liekas gluži kā no senseniem laikiem, taču tik brīnišķīgi atspoguļo to pašu mehānismu, kā darbojas, piemēram, mūsdienu sociālais tīkls Facebook ar tik daudzām iespējām sevi pozicionēt: „Kopmītņu biedrenes veidos priekšstatu par to, cik kāda meitene ir populāra, pēc tā, cik bieži viņa tiek aicināta pie telefona, tad var rasties pamatotas aizdomas, ka dažas meitenes pašas izkārtos, lai viņām zvana (...).”[4]

Ko par sevis pozitīvu pozicionēšanu saka mūsdienu psiholoģija?

Tam ir cieša saikne ar cilvēka pašvērtējumu, t.i., kā cilvēks sevi apzinās, uztver, novērtē un kā sevi prezentē citiem. Cilvēki ar adekvātu pašvērtējumu ir saskaņā ar sevi un izprot sevi. Viņi fokusējas uz savu „Es”, bāzētu iekšējos procesos, savu patieso patību. Savukārt cilvēki ar zemu vai arī neadekvāti paaugstinātu pašvērtējumu ir apjukuši par sevi, viņi izjūt trauksmi par to, kā viņus redz citi. Viņus ietekmē un kontrolē t.s. „Mani”, t.i., sevis meklējumi un definēšana notiek caur sevis publisku prezentāciju. Tieši šie „Es” un „Mani” nosaka divus dažādus veidus, kā cilvēki sociālajos tīklos veido savas attieksmes, uzvedību, tiešsaistes identitāti.[5] Cilvēki ar izteiktu „Mani” vēlas iegūt piekrišanu, popularitāti un statusu, grib būt atzīti, atraktīvi un pieņemti un tādējādi celt savu pašapziņu. Tāpēc rodas izteikts iekšējais konflikts, disonanse starp reālo Es (reālajā dzīvē, ikdienā) un ideālo Es (sociālajos tīklos).

Vai tiešsaistes identitāte ir tikai paša cilvēka darīšana vai arī tomēr tas kaut kā ietekmē arī citus?

Ietekmē gan, taču noteikti ne visus! Ja no iepriekš teiktā pieņem, ka tiešsaistes identitāte tiek konstruēta izteikti pozitīvi, pat hiperbolizēti pozitīvi – skaistākās bildes, izmeklētāko dzīves notikumu reportāža, gudras atziņas no citu cilvēku „grāmatām”, dzīvesstila informācija utt., tad tas citu acīs veido diezgan maldīgu priekšstatu par to, kas un kāds patiesībā ir otrs cilvēks. Ar sociālo tīklu palīdzību katrs var parādīt tieši tādu tēlu un dzīves stilu, kādu vēlas, lai to redz citi. Pēdējos gados psiholoģijā ir tapusi virkne pētījumu, kas parāda, kāda ietekme ir sociālajos medijos pašu lietotāju konstruētai identitātei uz citu lietotāju laimes izjūtu un citiem psiholoģiskiem faktoriem. Piemēram, kādā pētījumā ir secināts, ka jo vairāk laika cilvēks ir pavadījis Facebook, jo vairāk viņš ir pārliecināts, ka citi ir laimīgāki nekā viņš pats, un jo vairāk viņam ir FB „draugu”, jo šī izjūta ir izteiktāka[6]. Latviski saka: „citur zāle vienmēr liekas zaļāka”. Tas ir tādēļ, ka nereti cilvēks mēģina nodefinēt savu laimi nevis caur sevi pašu, bet gan izmantojot sociālo salīdzināšanu (social comparision), t.i., mēģina saprast, kādā pozīcijā viņš atrodas salīdzinājumā ar citiem[7]. Jo mazāk cilvēks ir pazīstams ar savu sociālā tīkla „draugu”, jo pastāv lielāka iespēja, ka viņš vairāk būs tendēts uzskatīt, ka cits ir laimīgāks[8]. Tas tāpēc, ka par tuvākajiem draugiem mēdz zināt, ka viņiem ir „parastā cilvēka” izaicinājumi dzīvē - veselības problēmas, grūtības laulībā un visādi citādi dzīve nav perfekta, gluži kā pašam. Taču priekšstati par mazāk pazīstamiem tiek veidoti no tās „klusās” informācijas, ko viņi paši ir gatavi piedāvāt. Psihologs J. Vinemillers uzdod jautājumu, vai tiešām var būt tā, ka mūsu sociālo mediju „draugi” liek mums justies nožēlojami?[9] Saistībā ar sociālo tīklu Facebook ir izpētīts, ka tā aktīva tā lietošana tiešām var veicināt skaudību, un, jo vairāk cilvēks izjūt skaudību, jo pastāv lielāka iespējamība attīstīties depresijai[10].

Šī raksta mērķis nav vispārināt, ka sociālie tīkli ir ļauni. Nebūt ne! Sociālie tīkli paši par sevi nav ne labi, ne slikti. Taču nevar arī noliegt, ka daudziem cilvēkiem, kuriem ir neizveidojies vai nestabils Es (piem., īpaši pusaudžiem, arī daudziem pieaugušajiem), neadekvāts pašvērtējums, izteikta nosliece uz sociālo salīdzināšanu u.c. psiholoģiskas predispozīcijas, sociālie tīkli var būt vairāk kaitējoši. Neviens arī nenoliegs, ka interneta triumfa laikā sabiedrībā ir vairāk vērojama cilvēciskā atsvešināšanās un patiesa sirsnīga kontakta trūkums.

Rakstīto gribētos pabeigt ar S. Ančas viedokli[11]: „Ikdienā jau katrs vairāk vai mazāk uzliekam veiksminieces vai veiksminieka masku, skaistules vai skaistuļa masku, priecīgi smaidām un mājam... Slēpjamies ar vārdiem, kurus, domājam, vēlas sagaidīt citi. Aizvietojam sevi ar tagad tik populārajās pašizziņas grāmatās izlasīto, bet patiesības jau tajā ir maz... Vislielākā vīrišķība miera apstākļos ir nemelot pašam sev”.

Inese Elsiņa, psiholoģe

Raksta vai tā daļu pārpublicēšanu lūgums saskaņot ar tā autori.

Attēls: www.pixabay.com