Veselīga pašapziņa

Mūsdienās ir bieži izplatīts priekšstats, ka par veiksmīgāko tiek uzskatīts tas, kurš var ātrāk, tālāk, vairāk .... Cilvēka pašapziņa nereti ārēji tiek balstīta tajā – kur mācījies, kur strādā, cik pelni, kur dzīvo, ar ko brauc, kur un cik bieži un uz kurieni ceļo utt. Šķiet, loģiski, jo gluži kā sportā – tie ir salīdzināmi lielumi. Taču veselīga pašapziņa nekad nevar tikt balstīta ārējo apstākļu diktātā, kā atbilde, reakcija, centība uz citu prasībām un gaidām.

Kas ir cilvēka pašapziņas patiesā būtība? Par to var runāt daudz un plaši. Ja īsi un kodolīgi, tad mani uzrunā un manu domu atbalss ir rodama poļu – ebreju izcelsmes rakstnieces, psiholoģes no Šveices Alises Milleres darbā „Apdāvinātā bērna drāma” minētajā:

 „Ar veselīgu pašapziņu es saprotu neapšaubāmo pārliecību, ka paša jūtas un vēlmes ir daļa no cilvēka patības. Šī pārliecība netiek apsvērta – tā vienkārši ir – tāpat kā pulss, kuru mēs neievērojam, kamēr ar to viss ir kārtība. Viņš (bērns – I.E. piezīme) drīkst izdzīvot savas jūtas, drīkst būt skumjš, izmisis vai lūgt palīdzību, nebaidoties, ka tādējādi iedvesīs kādam nedrošību. Viņš drīkst baidīties, ja tiek apdraudēts, drīkst sadusmoties, ja nespēj īstenot savas vēlmes. Viņš zina ne tikai to, ko negrib, bet arī to, ko grib, un drīkst to izpaust neatkarīgi no tā, vai par to tiek mīlēts vai nīsts.”

Manā izpratnē A. Millere brīnišķīgi atspoguļo to, cik būtiski jau pašā bērnībā veicināt bērna personības integritāti, t.i., rūpēties ne tikai par bērna fizisko (paēdis, pagulējis, nomazgāts, drošībā u.t.t.), intelektuālo (zina un prot x, y, z), sociālo (ir iespēja būt kontaktā ar citiem), bet arī un vislielākā mērā par emocionālo attīstību. Bērnībā tas nozīmē, pirmkārt un galvenokārt, iespēju un spēju apzināties un paust savas emocijas (arī pieaugušajiem nereti „neērtās” – tādas kā dusmas, bēdas u.c.) un tikt ar to pieņemtam. Tas ir pamatu pamats. Tikai tad, ja šī prasme ir pietiekami attīstīta, bērns var iemācīties nolasīt citu emocionālo vēstījumu, būt empātiskam pret citiem.

Ja bērna jūtas pieņem kā nebūtiskas - tās netiek pamanītas vai arī tās tiek ignorētas („nekas jau nav noticis, nav ko baidīties ...”), bērns par tām tiek kaunināts („nav smuki dusmoties un tā dauzīt, tā neviens normāls bērns nedara ...”) vai izsmiets („ko raudi kā bēbītis ... ”) u.c. tad viņam tiek atņemta iespēja attīstīt veselīgu pašapziņu, bērna patība tiek sašķelta, un tam var būt virkne negatīvu iznākumu tālākajā dzīvē. Šādos gadījumos pieaugušais nevis ir kontaktā ar bērna izjūtām un vajadzībām, bet gan izdzīvo savas neapzinātās izjūtas un nepiepildītās vajadzības.

Nav nepieciešams kļūt par „mūku, kurš pārdod savu Ferrari” un kurš tikai pusmūžā atskārst, ka ir nedzīvo savu dzīvi un viņš patiesībā visu laiku nav bijis viņš pats. Veselīgas un laimīgas personības pamatus sava bērna dzīvē var likt jau pašos agrīnākajos gados, bērnam ļaujot būt viņam pašam, respektējot jūtas un vajadzības kā daļu no patības. Un tas diemžēl nav pilnvērtīgi iespējams, ja paša pieaugušā ir daudzi neapzināti un snaudoši psihoemocionālie procesi, kas liek pasauli un savu bērnu skatīt it kā caur aizmiglotu logu, dzirdēt tā, it kā uz ausīm būtu uzliktas austiņas – nepietiekami skaidri. Veca laba patiesība – „Sāc ar sevi”!

Inese Elsiņa, psiholoģe

Raksta vai tā daļu izmantošanu lūgums saskaņot ar autori

Attēls: www.pixabay.com