Veselīga pašapziņa
Mūsdienās ir bieži izplatīts priekšstats, ka par veiksmīgāko
tiek uzskatīts tas, kurš var ātrāk, tālāk, vairāk .... Cilvēka pašapziņa nereti
ārēji tiek balstīta tajā – kur mācījies, kur strādā, cik pelni, kur dzīvo, ar
ko brauc, kur un cik bieži un uz kurieni ceļo utt. Šķiet, loģiski, jo gluži kā
sportā – tie ir salīdzināmi lielumi. Taču veselīga pašapziņa nekad nevar tikt balstīta
ārējo apstākļu diktātā, kā atbilde, reakcija, centība uz citu prasībām un
gaidām.
Kas ir cilvēka pašapziņas patiesā būtība? Par to var runāt
daudz un plaši. Ja īsi un kodolīgi, tad mani uzrunā un manu domu atbalss ir
rodama poļu – ebreju izcelsmes rakstnieces, psiholoģes no Šveices Alises
Milleres darbā „Apdāvinātā bērna drāma” minētajā:
„Ar veselīgu pašapziņu es saprotu neapšaubāmo pārliecību, ka paša jūtas
un vēlmes ir daļa no cilvēka patības. Šī pārliecība netiek apsvērta – tā vienkārši
ir – tāpat kā pulss, kuru mēs neievērojam, kamēr ar to viss ir kārtība. Viņš (bērns
– I.E. piezīme) drīkst izdzīvot savas
jūtas, drīkst būt skumjš, izmisis vai lūgt palīdzību, nebaidoties, ka tādējādi
iedvesīs kādam nedrošību. Viņš drīkst baidīties, ja tiek apdraudēts, drīkst
sadusmoties, ja nespēj īstenot savas vēlmes. Viņš zina ne tikai to, ko negrib,
bet arī to, ko grib, un drīkst to izpaust neatkarīgi no tā, vai par to tiek
mīlēts vai nīsts.”
Manā izpratnē A. Millere brīnišķīgi atspoguļo to, cik būtiski
jau pašā bērnībā veicināt bērna personības integritāti, t.i., rūpēties ne tikai
par bērna fizisko (paēdis, pagulējis, nomazgāts, drošībā u.t.t.), intelektuālo
(zina un prot x, y, z), sociālo (ir iespēja būt kontaktā ar citiem), bet arī un
vislielākā mērā par emocionālo attīstību. Bērnībā tas nozīmē, pirmkārt un
galvenokārt, iespēju un spēju apzināties un paust savas emocijas (arī
pieaugušajiem nereti „neērtās” – tādas kā dusmas, bēdas u.c.) un tikt ar to
pieņemtam. Tas ir pamatu pamats. Tikai tad, ja šī prasme ir pietiekami
attīstīta, bērns var iemācīties nolasīt citu emocionālo vēstījumu, būt
empātiskam pret citiem.
Ja bērna jūtas pieņem kā nebūtiskas - tās netiek pamanītas
vai arī tās tiek ignorētas („nekas jau nav noticis, nav ko baidīties ...”), bērns
par tām tiek kaunināts („nav smuki dusmoties un tā dauzīt, tā neviens normāls
bērns nedara ...”) vai izsmiets („ko raudi kā bēbītis ... ”) u.c. tad viņam tiek
atņemta iespēja attīstīt veselīgu pašapziņu, bērna patība tiek sašķelta, un tam
var būt virkne negatīvu iznākumu tālākajā dzīvē. Šādos gadījumos pieaugušais
nevis ir kontaktā ar bērna izjūtām un vajadzībām, bet gan izdzīvo savas
neapzinātās izjūtas un nepiepildītās vajadzības.
Nav nepieciešams kļūt par „mūku, kurš pārdod savu Ferrari” un
kurš tikai pusmūžā atskārst, ka ir nedzīvo savu dzīvi un viņš patiesībā visu laiku
nav bijis viņš pats. Veselīgas un laimīgas personības pamatus sava bērna dzīvē
var likt jau pašos agrīnākajos gados, bērnam ļaujot būt viņam pašam, respektējot
jūtas un vajadzības kā daļu no patības. Un tas diemžēl nav pilnvērtīgi iespējams,
ja paša pieaugušā ir daudzi neapzināti un snaudoši psihoemocionālie procesi,
kas liek pasauli un savu bērnu skatīt it kā caur aizmiglotu logu, dzirdēt tā,
it kā uz ausīm būtu uzliktas austiņas – nepietiekami skaidri. Veca laba
patiesība – „Sāc ar sevi”!
Inese Elsiņa, psiholoģe
Raksta vai tā daļu izmantošanu lūgums saskaņot ar autori
Attēls: www.pixabay.com