Dusmu apslēptā dāvana

Pūķis kauc, svilpj un rīstās, un mētā savu asti. Laura ar Mammu un Tēti brauc pašā vilciena astē. Tad nu pūķis viņus mētā kā vecus muļķus. Laurai nav ticības vilcienam, ne mazākās ticības. Varbūt tas vilciens ir traks. Varbūt vilcienam nav prāta nemaz. Kā lai cilvēks zina, uz kurieni tāds dulls dzelzsgabals viņus rauj? Cilvēks domā, ka uz Latviju, bet kā to var zināt? Kā var būt drošs? (...)”[1]

Šķiet, nav neviena, kurš nepazītu un savā dzīvē nebūtu izjutis dusmas. Šo spilgto un spēcīgo emociju cilvēks pazīst kopš savas dzīves agrīnākajiem dzīves mēnešiem. Var teikt, ka spēja dusmoties tiek ielikta cilvēkam šūpulī (vēlāk paskaidrošu, kāpēc). Tas, kas notiek tālākajā dzīves gaitā, ir individuāli atšķirīgs un personīgajā pieredzē bāzēts, iemācīts: cilvēka attieksme pret dusmām („labi” vai „slikti”, „pieņemami” vai „nepieņemami”), veidi, kā cilvēks pauž un, vai vispār pauž savas dusmas. Dusmas tiek dēvētas par t.s. „neērto” emociju. Par „neērto” tamdēļ, ka daudzi nezina, ko ar tām iesākt. Just vai labāk nejust? Varbūt „aprakt” kaut kur dziļāk, lai tik neglūn ārā? Paust kaut kā (bet kā?) vai labāk nepaust („gan jau pāries”)? Dusmas par „neērto” emociju tiek dēvētas arī tamdēļ, ka līdz ar dusmām pie sirds durtiņām var uzcītīgi klauvēt arī skumjas, vainas apziņas, kauns, bailes ... un šīs izjūtas savukārt nudien nav nekādas gaidītas un patīkamas. Lai vai kā, bet cilvēkam daba ir devusi dusmas. Ikvienam no mums pēc būtības ir trīs izvēles, ko ar tām iesākt. Pirmā iespēja, pieņemt tās kā dabiskas, un arī dabiski ļaut tām skriet kā mežonīgam zvēram, ļauties „nolaist tvaiku”, postot un graujot citu emocionālo labizjūtu (ar domu – „esmu tāds, kāds es esmu, ja gribi - pieņem, ja negribi – nepieņem”). Otrā iespēja, noraidīt tās kā dabiskas un vajadzīgas, un pēc iespējas dzīvot pēc vadmotīviem „mīļā miera labad”, „gan jau pāries”, „mieru, mieru, tikai mieru”, „dusmoties nav labi”, apspiest un ļaut tām iekšēji briest kā pūpēdim, kas laika gaitā var būt bīstami gan pašam, gan citiem. Trešā iespēja, izprast savas dusmas un sadarboties ar tām.

Šis raksts ir par sadarbību ar dusmām. Vēlos piedāvāt citādāku skatījumu, kas ir dusmas, un ko ar tām iesākt. Šis skatījums bāzējas ASV psihologa, pasaulē slavena konfliktu mediatora Maršala Rozenberga (M. Rosenberg) nevardarbīgās komunikācijas (nonviolent communication) pieejā[2].

Pirmā un ļoti nozīmīgs solis attiecībā ar dusmām ir apzināties, ka dusmas ir kā sarkana brīdinājuma lampiņa, kas norāda uz cilvēka nepiepildītām vajadzībām. Daudzos rakstos un treniņos, kas ir veltīti darbam ar dusmām, galvenais uzsvars tiek likts uz dažādām tehnikām, kas palīdz izlādēt dusmas (piem., kliegt, dauzīt spilvenu, plēst papīru utt.), t.i., uz dusmu transformāciju. Protams, šāda veida tehnikas sniedz savā ziņā atvieglojumu un, izlādējot dusmas, atbrīvojas telpa, un parādās gaiss. Taču ir maldīgi domāt, ka, mēģinot no kaut kā atbrīvoties, problēma tiek risināta saknē. Tas, uz ko mudina M. Rozenbergs, ir domāt un apzināties dusmu patiesos cēloņus, meklēt to saknes, skatīties dziļāk – t.i., domāt par savām neapmierinātām vajadzībām, kas ir katru dusmu pamatā. Katrs var sev pajautāt pats: „Tad, kad es biju dusmīgs, kas man tajā brīdī bija vajadzīgs?” Vajadzību tēma ir plaša un atsevišķi apskatāma. Šī raksta sakarā vēlos tikai piebilst, ka daudzi cilvēki nemaz neapzinās un neaizdomājas par savām vajadzībām, nespēj atšķirt patiesās vajadzības no pseidovajadzībām, nemāk uzrunāt tās sevī, paust tās citiem, piepildīts tās. Taču vajadzības ir īsta atslēga uz nepatīkamām emocijām. Nepatīkamās emocijas vēsta par nepiepildītām vajadzībām, savukārt  patīkamās emocijas – par piepildītām.

Otrs svarīgs solis ir patiesa izpratne par to, ka dusmu izraisītājs nav dusmu cēlonis. Bieži cilvēki ir tendēti domāt, ka dusmu cēlonis ir kāda konkrēta persona, jo viņš vai viņa ar savu vārdu vai darbību (bezdarbību) ir izdarījis kaut ko tādu, kas bija emocionāli sāpīgi (piem., kritizēja, nokavēja, meloja u.t.t.). Tātad šādas domāšanas pamatā ir vainošana un pieņēmums, ka šīs personas rīcība ir ne tikai mūsu izjūtu izraisītājs, bet arī cēlonis. Citiem vārdiem sakot: „Es esmu dusmīgs, jo tu atkal nokavēji. Un tagad mēs netiekam laicīgi tur, kur mums bija jābūt” (T.i., Tu esi vainīgs!). Un nereti, vainojot citu, nākamā loģiskā darbība ir vēlme citu sodīt (soda veidi ir daudz un dažādi: pieaugušie mēdz apvainoties, nerunāt, vai arī otrādi – strīdēties, bērniem savukārt tiek kaut kas liegts vai atņemts u.t.t.). Nevardarbīgās komunikācijas kontekstā ir būtiski šīs divas lietas – dusmu izraisītājs un cēlonis, nošķirt un skatīt vienu no otras neatkarīgi. Dusmu izraisītājs parasti ir acīmredzams, taču dusmu cēlonis var būt „apslēpts” dziļākos psihes procesos, tas var nebūt acīmredzams un ne tik viegli apzināms.

Trešais solis ir pieķert sevi pie atziņas, ka cilvēkam ir tieksme izdarīt spriedumus un vērtēt. Mēs tiešām esam iemācīti vērtēt citus, meklēt, kas citos nav kārtībā, un piešķirt tiem dažādus apzīmējumus (slinks, bezatbildīgs, nevīžīgs, nesaprotošs u.t.t.) un tieši šis ieradums vērtēt piedod dusmām papildus spēku. Tā vietā, lai būtu saiknē ar sevi un domātu par to, kas ir paša vajadzības un kā tās varētu apmierināt, cilvēki nereti izdara spriedumus un vērtē citus, neapzināti meklēdami to, kādā veidā citi neapmierina viņu vajadzības. Lai tas būtu iespējams, savas domas ir jācenšas novirzīt prom no ārpasaules un vērst uz iekšu – uz izjūtām, un caur izjūtām uz savām nepiepildītām vajadzībām.

Ceturtais solis ir – izprast un apkopot iepriekšējos trīs soļus un verbalizēt dusmas caur izjūtām un vajadzībām. Ir jāsaprot, ka trīs iepriekšējie soļi var nebūt tik viegli izpildāmi, kā tas pirmajā brīdī var šķist. Tāpēc sākotnēji šeit darbojas princips „Paņem pauzi”! Tikai nereaģējot uzreiz impulsīvi dusmu iespaidā, izslēdzot autopilota režīmu, tā vietā paņemot pauzi, mēs spējam apkopot domas un apdomāt tālāko rīcību. Pauzes laikā mēs apdomājam sevī trīs iepriekšējos soļus. Un ceturtajā solī, mēs to verbalizējam. Tas notiek, ievērojot 3 principus: pirmkārt, runājam par dusmu izraisītāju, proti, ko persona konkrēti tādu ir izdarījusi, kas neapmierina manas vajadzības (piem., „tu solīji atnākt plkst. 19.00, tagad ir plkst. 20.30), otrkārt, mēs paužam savas izjūtas, nepaspiežot dusmas un niknumu („es esmu patiesi apēdināts, jo es rēķinājos, ka mēs varēsim kopā pavadīt vakaru. Es nesaņēmu nekādu zvani vai īsziņu no tevis, ka tu kavēsies. Es biju arī ļoti apjucis un dusmīgs, jo nezināju, ko iesākt. Man ir vajadzīgs, lai es varu paļauties un būt drošs, ka viss notiks tā, kā mēs bijām norunājuši”), treškārt, izsakām lūgumu („paskaidro, lūdzu, kas bija noticis, kas tev lika kavēties un man nepiezvanīt?”). Šāda veida komunikāciju sauc par Cienošo komunikāciju. Tā prasa, gan izpratni, gan iedziļināšanos, gan treniņu. Tā ir salīdzinoši gara, taču tā palīdz uzturēt un saglabāt kontaktu gan ar sevi, gan ar citu.

Dusmu apslēptā dāvana ir tā, ka tās norāda uz cilvēka nepiepildītām vajadzībām. Ja mēs to apzināmies, mēs nedzīvojam „autopilotā”, bet gan spējam par sevi psiholoģiski un fizioloģiski parūpēties, kas savukārt nozīmē mūsu labsajūtu, apmierinātību un veselību.

 Inese Elsiņa, psiholoģe



Raksta vai tā daļu pārpublicēšanu lūgums saskaņot ar raksta autori
Attēls: pixabay.com

[1] Fragments no Māras Zālītes autobiogrāfiskā romāna „Pieci pirksti” http://www.satori.lv/raksts/6461/Mara_Zalite/Pieci_pirksti_(fragments)
[2] Rosenberg, M. B. (2013). Was deine Wut dir sagen will. Überraschende Einsichten. Das verborgene Geschenk unseres Ärgers entdecken. Paderborn: Junvermann Verlag.