top of page

'Galvenais, lai citiem ir labi!' jeb Glābēja sindroms



Cilvēciskās attiecības nevar pastāvēt, ja mēs rūpētos tikai katrs pats par sevi. Palīdzēt otram, būt otram, dalīties ar otru ir cilvēcības pamatu pamats.


Taču, kas notiek tad, ja palīdzēšana kļūst hroniska, cilvēks sāk regulāri, pat ne vienmēr skaidri apzinoties, ignorēt savas vajadzības un dara citu labā, citu vietā bieži un daudz?

Cēloņi un sekas šādai uzvedībai ir daudzveidīgas. Par tiem nedaudz plašāk konsultēju žurnāla "100 labi padomi" rakstā.


Kopumā glābšana ir automātisks un ne vienmēr skaidri apzināts process, programma, pēc kuras cilvēks funkcionē no dienas uz dienu, līdz izsīkst un cieš. Praksē secinu, ka hroniskā glābēja daļēji apzinātu, bet daļēji neapzinātu iekšējo monologu varētu raksturot šādi:


"Galvenais, lai 'x' ir labi, es pats(-i) gan jau kaut kā." "Sākumā citi, tad es." "Ja es nedarīšu, 'x' būs bēdīgs (dusmīgs, vīlies)." "Man žēl 'x'." "Es nedrīkstu sūdzēties. Man taču viss ir, 'x' iet sliktāk." ️ "Bez manis nekas nenotiks. Ja ne es, tad sen jau ..." "Es cenšos, es daru, bet 'x' ir vienalga." "Es visu, bet pret mani izturas kā pret ..." "Es daru tik daudz, bet man pat paldies nepasaka." "Kāpēc vienmēr es? Kāpēc viss jādara vienai(-am)?" "Vai kāds kādreiz arī par mani varētu padomāt?" "Kuru gan interesē, kā es jūtos." "Esmu piekususi(-is), viss vairs nevaru. Man sevis žēl." ......


Psihologu, psihoterapeitu redzeslokā hroniskie glābēji nenonāk ar to, ka "Esmu tik labs un daru citiem tik daudz. Jūtos laimīgs ar to." Parasti tās ir sūdzības par izdegšanas, depresijas simptomiem, kā arī attiecību problēmām ar partneriem, bērniem, kolēģiem, vecākiem.

Rūpes par sevi, kas ir salāgotas ar rūpēm par citiem, ir ņemt un dot līdzsvars, kas padara dzīvi dzīvojamu, nevis ciešamu.


Labu vēlot,

Inese Elsiņa, PhD Psiholoģe, KBT psihoterapeite

6 views
bottom of page