Ko varam mācīties no "eglītes izlaupīšanas" gadījuma?
Sociāli nepieņema uzvedība, it īpaši, ja tā nav individuāla, bet pūlī, izraisa sabiedrībā lielu sašutumu un verbālu nosodījumu, kā arī aicinājumu sodīt pārkāpējus: "Kā tā var?", "Tas ir nepieņemami!", "Mežoņi!", "Zemiski!", "Jā, tieši tā! Sodīt viņus!" No vienas puses, ir labi apzināties un signalizēt, kas ir sociālās normas un robežas, kādi mēs kā sabiedrība vēlamies būt. No otras puses, šī ir laba tēma pašrefleksijai "Vai es esmu simtprocentīgi drošs un pārliecināts, ka ne es, ne mans bērns līdzīgā situācijā nerīkotos līdzīgi kā tie, kurus nosodu?"
Asu sabiedrības nosodījumu sociālajos tīklos ir raisījis 2024. g. decembra vidū kādā tirdzniecības centrā notikušais incidents - no čipsiem veidotās egles "izlaupīšana". Aculiecinieki nofilmēja video, kā pieaugušie un bērni rāpjas pāri sarkanajai virves barjerai un pilniem klēpjiem ņem no egles čipšu iepakojumus.
Mana pirmā iekšējā reakcija bija neizpratne. Vēlāk es aizdomājos, vai tas gadījumā nevarētu būt kāda zibakcija, kā pievērst uzmanību gan pašam tirdzniecības centram, gan arī pašai precei. Ja šāds socio-psiholoģiskais eksperiments patiesi varēja būt mārketinga stratēģijas sastāvdaļa, tad par to varētu diskutēt ilgi un dikti, cik ētiski šādā eksperimentā izmantot bērnus un pusaudžus, kuru sejas ir redzamas video un kurus cilvēki internetā apsaukā un pazemo visos iespējamajos veidos. Lai kā arī būtu, manuprāt, šis ir viens no gadījumiem, un tādu gadās bieži un daudz, kad ir vērts nevis iesaistīties, bet pašreflektēt.
M. Tvens teica: "Ja tu attopies vairākuma pusē, ir laiks iepauzēt un reflektēt."
1
Cilvēka uzvedība pūļa ietekmē
Pieņemsim, ka situācija ar "eglītes izpaupīšanu" bija neinscenēta situācija, kurā cilvēki iesaistījās brīvprātīgi un nekoordinēti. Minēšu dažus aspektus no pūļa psiholoģijas, kāpēc grupā cilvēku uzvedība var būt krasi atšķirīgāka no tā, kā cilvēks uzvestos individuāli, ārpus grupas. Minētie aspekti nevis attaisno, bet izskaidro cilvēka uzvedību un ļauj pievērsties jautājumiem par sevi, "kā es būtu rīkojies, ja nokļūtu līdzīgos apstākļos?"
Racionālā domāšana pūļa ietekmē ir apgūtināta. Jau tālajā 1800. gadā franču zinātnieks Gustave Le Bon apgalvoja, ka, esot pūlī, cilvēki var zaudēt spēju domāt racionāli. Pūlim ir hipnotiska ietekme, kas citādi racionāli funkcionējošos cilvēkos var palaist vardarbīgo un antisociālo mehānismu. "Es nedomāju, es daru!"
Pūlī cilvēka individualitāte "izšķīst" un saplūst ar grupu. Psihologs L. Festingers 1950. g. ieviesa terminu deindividuācija, kas apzīmē procesu, kad individuālā identitāte izplūst un cilvēks emocionāli, uzvedības līmenī kļūst par daļu no grupas. Pozitīvajā aspektā deindividuācija var darboties, kad notiek uz pozitīvu iznākumu vērstas aktivitātes, piem., kolektīvā dziedāšana, vingrošana, meditācija u.c. Taču negatīvajā izpausmē tas var nozīmēt impulsīvas rīcības, riskantu uzvedību, sociālo normu pārkāpumus, ko indivīds, iespējams, nekad neveiktu vienatnē, bet grupā viņa sevis apzināšanās un pašregulācija kļūst ļoti vāja. "Es esmu citi! Citi ir es." Cilvēks pūlī nezaudē identitāti, bet gan kontroli par sevi, kā arī notiek sevis "pieregulēšana" atbilstoši pūlī notiekošajam.
Pūlī cilvēka atbildība no invididuālās nemanāmi pāriet kolektīvajā. Psiholoģijā ir tāds termins kā atbildības difūzija, ko 20. gs. sākumā ieviesa psihologs A. Bandura. Proti, citu klātbūtne var mainīt cilvēka uzvedību, cilvēki var kļūt mazāk atbildīgi par savu rīcību, kad ir grupā. Atbildības difūzija cieši saistīta ar iepriekš minēto deindividuāciju. Pūlī cilvēka personība var izšķīst: viņš var rīkoties neatbildīgi, emocionāli, tajā brīdī nejust vainas izjūtu vai nosodījumu pret sevi un citiem, jo citi dara tāpat. "Ja citi ņem, kāpēc gan es arī nevarētu paņemt?", "Ja citi posta, kāpēs es nevarētu? Tāpat jau ir skāde!"
Pūlis "rada" spiedienu, kam grūti turēties pretī. Situācijā, kur kāds ir sācis jau rīkoties, lēmumi jāpieņem ātri, steidzamības kārtā, neatliekami. "Nepietiks!", "Citi izveicīgāki, ko es stāvu?" Iekšējais un ārējais spiediens un šķietamais laika trūkums viennozīmīgi daudziem neļauj izsvērt, apdomāt racionāli, bet liek rīkoties emocionāli. Gan cilvēku haotiskā rīcība, gan arī sensorā pārstimulācija (lielveikalu vidē ir ļoti daudz kairinājumu), veicina stresu. Savukārt stresa ietekmē, cilvēka kognitivā funkcionēšana (domāšana, uztvere u.c.) ir apgrūtināta un cilvēki iekrīt neracionālajās uzvedības izpausmēs.
Kā minēju iepriekš, šie aspekti neattaisno, bet daļēji izskaidro cilvēku uzvedību. Protams, vietā un laikā būtu jautājums, kāpēc daži ļāvās pūļa haosam, kamēr citi spēja vērot no malas un neiesaistīties?
Domāju, ka būtisks aspekts ir sociāli - emocionālajai kompetencei (labi attīstīta sevis apzināšanās spēja, paškontroles spēja u.c.) un vecumposmam. Kā varēja novērot video, liela daļa šajā epizodē bija bērni un pusaudži, kuru sociāli emocionālā kompetence nereti ir attīstīta nepilnvērtīgi, racionālo domāšanu un racionālo lēmumu pieņemšanu nereti aizplīvuro impulsivitāte un emocionālitāte, kā arī ļoti lielu ietekmi uz viņiem atstāj vide un pašas situācijas radītais haoss un spiediens. Protams, vietā un laikā ir jautājums, kur bija un ko tajā brīdī domāja, darīja pieaugušie? Bet, zieniet, cilvēka bioloģiskais vecums nav rādītājs cilvēka emocionālajam vecumam.
2
Sabiedrības reakcija
Šajā "eglītes izlaupīšanas" epizodē man nešķiet nekā tāda, ar ko vajadzētu dalīties internetā un par ko vajadzētu šausmināties publiski. Vēl vairāk, tas, ko novēroju sociālajos tīklos, ir ķengas, pilna spektra nosodīšana, izmantojot krāšņus epitetus, lamu vārdus un visu, ko vien var iedomāties.
Daudzi sašust: "Paskatieties, kādā sabiedrībā mēs dzīvojm!" Ziniet, man brīžiem šķiet, ka, ja katram iedotu pa olai un izlaistu visus vienā lielā laukumā, cilvēki apmētātu viens otru viens, divi - un starp tiem būtu arī tie, kuri dedzīgi aizstāv sabiedrības morāli un vērtības, paši skaļi un necenzēti lamājoties interneta vidē. Ar ko atšķiras nekontrolēta antisociāla uzvedība pie eglītes no verbālās un sociālas agresijas internetā? Abos gadījumos tā ir nepieņemama uzvedība.
Daudzi par šo "eglītes izlaupīšanu" smejas. Man nešķiet šeit arī nekā smieklīga. Es pati sev uzdevu jautājumu: "Ja mans bērns nokļūtu šādā situācijā un manis nebūtu blakus, kā viņš rīkotos?", "Ja mans kaimiņš vai paziņa nokļūtu šādā situācijā, kā viņš rīkotos?" Iespējams, tas, ko es redzētu būtu ļoti bēdīgi. Kā vecītis teica Sprīdītim: "Un ko tu domā? Vai ir tev sirds iekšā kā dimanta oliņa? — Melnumu nemaz nav?"
Uzskati - "Es jau nekad!" "Mans bērns tā nekad nedarītu!", ir liekami zem palielināmā stikla.
3
Jautājumi pašrefleksijai
Dažas klīniskās psiholoģes K. Estevez un manas rekomendācijas, kas var būt noderīgi savai pašrefleksijai:
Iepazīsti savas vājās puses. Apgalvojums: "Es jau nekad šādi nerīkotos!" var izrādīties aplams citās ne identiskajās, bet tieši tavām vajadzībam pietuvinātajām vērtībām (Piem.: Ja egle nebūtu no čipsiem, bet gan no lūpukrāsām vai automašīnu logu mazgāšanas šķidrumiem, un tu redzētu, ka visi vienkārši ņem un nes prom, ko tu darītu?). Tāpēc padomā, vai ir bijuši gadījumi, kad rīkojies impulsīvi un pūļa iespaidā (ne obligāti saistībā ar kādu labumu iegūšanu, tas var būt arī saistībā ar citām uzvedības izpausmēm, piem., citu nosodīšana un verbālais uzbrukums)? Padomā, kas toreiz notika, kas ietekmēja tavu uzvedību, emocijas utt.
Padomā un skaidri definē savas robežas un vērtības. Ko tu nedarītu ne pie kādiem nosacījumiem? Tas nenozīmē, ka tu vari sevi notestēt realitātē (it īpaši, ja apstātkļi ir ekstrēmi), tomēr ir vērts iekšēji diskutēt par šo. Varu ieteikt grāmatu "Laimīgākais cilvēks uz zemes." /E. Džeiku/. Grāmatas autors diskutē par to, kā saglabāt cilvēcību un turēties pie savām morāles vērtībām pat tad, kad tas ir pat paša izdzīvošanas jautājums.
Padomā par risinājumiem. Lai arī tie varētu izklausīties pēc katastrofālajiem scenārijiem, tomēr ir vērts apdomāt, ko es darītu situācijā X. Piem., ko es darītu, ja sāktos masveida veikalu laupīšana, masveida cilvēka publiska kritizēšana u.c. Pakāpies soli ārpus lielākā vairākuma un palūkojies uz situāciju no malas. Mēģini palūkoties uz to no savu vērtību perspektīvas un apsvērt risinājumus. Ko tu sevī atklātu?
Praktizē grupā labās lietas. Pūļa spēks un vara ir ļoti liela. Tā var būt vai nu graujoša, vai ceļoša. Mūsu izvēlē ir, kurā pusē būt. Mēs varam kolektīvi noniecināt, graut, vandīt, nosodīt, izsmiet, lamāt utt., bet mēs varam kopā dziedāt, praktizēt jogu, meditēt, uzkopt mežus un jūras krastu, psiholoģiski atbalstīt, celt, iedvesmot. Vai arī kādā no gadījumiem - paklusēt, lai neeskalētu situāciju.
Pārrunā situāciju ar bērniem. Jebkura situācija, kura notiek kolektīvi iespējamajā negatīvajā izpausmē ir tā vērta, lai ar bērniem pārrunātu, ko nozīmē pūļa spēks un ietekme, kā rīkoties līdzīgās situācijās. Bērniem nav nepieciešams no mums dzirdēt nosodījumu: "Fui, paskaties, kā tie nesmuki dara!" Tas neko neiemāca. Mums ir jāpalīdz bērniem sajust gan vērtības (kas mums ir svarīgs un pie kā mēs pieturamies), gan izprast augstāk minētos aspektus, kas notiek ar mums pūlī un kā rīkoties.
Nobeigumā mūsu kā pieaugušo īpašu uzmanību vēlos vērst uz diviem aspektiem:
Pirmkārt, ko nozīmē būt bērniem un pusaudžiem šajā un līdzīga veida incidentos. Tieši viņu kritiskā domāšana un racionālā spriestspēja pūļa ietekmē var būt īpaši ievainojama. Šajā gadījumā dalīšanās ar video, kurā atspoguļoti bērni un pusaudži "eglītes incidentā" un kuru pavada nosodošie un brīžiem pat ļoti vardarbīgi komentāri no pieaugušo puses sociālajos tīklos, nav veselīgi un ir kaitnieciski. Nosodot, mēs nevienu "pārmācīt" nevaram, taču ir vērts izglītot bērnus par pūļa psiholoģijas aspektiem skolās un ģimenē. Šodien tas ir svešs bērns, rīt tas tikpat labi var būt savs bērns.
Otrkārt, ko pieauagušie, kuri vardarbīgi komunicē sociālajos tīklos, māca bērniem par cieņpilno komunikāciju? Neko labu. Proti, ja cits (arī sveši bērni, pusaudži) ir izdarījuši kaut ko nepieņemamu, man ir pilnas tiesības internetā viņu asauktāt, noniecināt, izsmiet un visādi citādi verbāli varmākot. Šodien tas ir svešs bērns, rīt tas tikpat labi var būt savs bērns. Tad pieaugušie internetā nav neko daudz labāki savā paškontrolē un sevis apzināšanās līmenī kā bērni un pusaudži, kuri ņēma čipšus no eglītes.
"Nekad nedrīkst aizmirst, jūsu darbības rezultāti ietekmēs pilnīgi svešus cilvēkus, un, jums ir jāizvēlas, vai tā būs pozitīva vai negatīva ietekme. Ik dienu, ik minūti jūs varat pieņemt lēmumu - padarīt kāda dzīvi mazliet labāku vai sliktāku. Tā ir vienkārša izvēle. Un tā ir jūsu rokās." /E. Džeiku/
Labu vēlot,
Inese Elsiņa