top of page

Nekad vairs nebūs tā, kā agrāk



Vēroju sevi, savus klientus, karam Ukrainā sākoties. Psiholoģijas zināšanas palīdz izprast un apzināties psihē notiekošo un virzīties uz priekšu.


Šveiciešu psihiatre E.Kiblere - Rosa 20.gs 1. pusē strādāja kā brīvprātīgā hospitālī ar 2.PK cietušajiem un vēlāk sevi veltīja darbam ar smagi slimajiem, mirstošajiem cilvēkiem, 1969.g publicēja savu slaveno grāmatu "On Death and Dying". Kiblere - Rosa ir autore modelim, kurā viņa atspoguļo, caur kādām stadijām cilvēks iziet, atrodoties krīzē (slimības diagnoze, šķiršanās, tuvinieka nāve utt.).


Vērojot pašai savu un klientu pieredzi, šķiet, ka mēs daudzi vai arī varbūt pat visi izdzīvojam šo 5 stadiju procesu, jo karš mūsos aktualizē dziļas eksistenciālas tēmas - dzīvība un nāve, pamodina spēcīgas bailes un virza uz rūpēm par pamatvajadzībām - galvenokārt drošības izjūtas meklējumiem.


I stadija - šoks/noliegums. Ziņas par kara sākšanos pāršalca mūs visus pēkšņi un negaidīti. Šoka/nolieguma stadijā cilvēks piedzīvo nepatīkamu pārsteigumu, neticību notiekošajam "Tas nevar būt!", lielu apjukumu, bailes. Daudzi klienti stāsta, ka šajā stadijā dienām un naktīm lasīja un sekoja ziņām, reportāžām. Šoka stadijā pazūd ēstgriba, miegs, cilvēks atrodas hiperuzbudinātā emocionālajā un fiziskajā stāvoklī, ko uztur paaugstināts adrenalīns, noradrenalīns. Ir jūtams motoriskais nemiers un vajadzība būt darbībā, tajā pašā laikā ir nespēja koncentrēties un noturēt uzmanību. Tas ir nemitīgs modrības stāvoklis. Šoks var ilgt vairākas dienas. Daži klienti stāsta par noliegumu kā reakciju uz ziņām par karu "Nē! Tas nav iespējams!". Ar prātu viņi izprot, ka tas notiek, taču noliegums darbojas kā psihes aizsardzības mehānisms, kas ļauj saglabāt emocionālo distanci un neļauj emocionāli sabrukt.


II stadija - dusmas. Mēs varam novērot savas un līdzcilvēku aktīvas sarunas par kara tēmu, kas ir pilnas sašutuma, dalīšanos nometnēs (tu ar vai pret, mēs un viņi), asus komentārus, pārmetumus, vēlmi sodīt un atriebties, dusmas var izpaust arī piketos un atbalsta akcijās. Dusmas ir normāla un dabiska reakcija krīzes situācijā. Ieelpo, izelpo un skaties visam pāri (kā sludināja daudzi soc.tīklu darbīgie ļaudis) sākotnējās krīzes stadijās ir vai nu vājš kontakts ar savām emocijām, vai nu apzināta citu maldināšana, radot par sevi ideālā cilvēka veidolu. Arī es dusmojos, arī es piedalījos atbalsta akcijās, jo ļoti labi izprotu šo emociju funkciju un vajadzību. Emociju neapzināšanās un apspiešana agri vai vēlu radīs savu izpausmi.


III stadija - tirgošanās. Šeit var notikt cilvēka vēlme darīt kaut ko, lai tas, kas notiek, pārietu un izbeigtos. Tie var būt gan individuālie, gan kolektīvie rituāli iekšējās vajadzības virzīti pārtraukt notiekošo: "Ja es/mēs darīsim ...varbūt tas beigsies!"


IV stadija - skumjas un depresija. "Nekas nebeidzas, nepāriet, neskatoties uz to, ka es/mēs centāmies". Šis ir emocionāls kritiens, izmisums, bezpalīdzība, skumjas, vainas izjūta ...bedre. "Tas notiek un es to nevaru ietekmēt". Var gribēties raudāt, var izjust jēgas zudumu. Klienti stāsta: "Kāda jēga pirkt jaunu kleitu, romontēt māju, mainīt darbu, studēt .... nav jēgas, ja mirsim." Kara bilžu un reportāžu aktīva skatīšanos var ļoti aktivizēt afektīvo (emocionālo) empātiju un trauksmi. Cilvēks var ļoti dziļi iegrimt glābēja lomā. Labi ir tas, ka aktivizējās cilvēku solidaritāte, empātija, nesavtība. Palīdzībā citiem patiesi var radīt jēgu un mērķi. Bet risks ir arī tajā, ka afektīvā empātija izdedzina. Skumjas arī ir ļoti dabiska un pat nepieciešama emocija krīzes kontekstām. Tajā pašā laikā ilgstoša palikšana skumju un depresijas fāzē, iestrēgšana ir bīstama.


V stadija - izlīgšana, pieņemšana. Mēs saprotam, ka ir lietas, ko mēs spējam un ko mēs nespējam un nevaram kontrolēt. Mums ir jāmācās jauna pieredze, jāmācās būt jaunajā situācijā, adaptēties jaunajiem apstākļiem. Mēs meklējam resursus sevī un citos, lai dzīvotu tālāk. Padomājiet, kas ir tas, ko pēdējā laikā esat apguvuši, sapratuši, iemācījušies, ko nekad līdz šim neesat mācējuši un darījuši, ko esat savā dzīvē pārvērtējuši? Klientu stāstos dzirdu brīnišķīgas atklāsmes par attiecību nozīmīgumu, prioritāšu izvērtēšanu, pateicību un esošā novērtēšanu.


Dažas stadijas var mīties un atkārtoties, katram tās var izpausties arī atšķirīgā stipruma pakāpē. Būtiski ir izprast, vai kādā no tām nenotiek ilgstoša iestrēgšana. Nekad vairs nebūs tā, kā agrāk. Ir jāmācās būt pa jaunam, meklēt un attīstīt resursus, dzīvesspēku.





Labu vēlot,


Inese Elsiņa, PhD Psiholoģe, KBT psihoterapeite

0 views
bottom of page