top of page

Nenoliegt realitāti, bet nelaupīt sev arī "degvielu" dzīvot



Vakar no rīta izgāju dārzā. Ir snidzis. Kādi 5 centimetri sniega. Daudzi trauslie pavasara ziedi ir nosauluši, apsniguši, salauzti. Daži vēl spītīgi turas, dzīvo, zied.


Klientu stāstītais atspoguļo vainas izjūtu, kas ir īpaši pastiprinājusies pēdējā laikā. Vainas izjūta ēst garšīgu ēdienu (jo citiem šajā laikā vispār trūkst ēdiena), vainas izjūta nopirkt sev jaunu apģērbu (šajā laikā tā esot izšķērdība), vainas izjūta nedzīvot un nedalīties visu laiku ar kara ziņām un bildēm (cilvēki, kuri to nedara, privāti un publiski tiek nosodīti, nosaukti par bezatbildīgiem, vienaldzīgiem, neiejūtīgiem), vainas izjūta ceļot un dalīties ar prieku par ceļojumā piedzīvoto (tas vairs neesot gaumīgi, jo ir jādalās pārsvarā ar informāciju par kara tēmu), vainas izjūta par to, ka kopumā Tev viss ir labi. Un vispār - priecāties un dzīvot tagad neesot stilīgi, - tā stāsta klienti, kuri ir sajutuši un pieredzējuši apkārt esošo spiedienu, kaunināšanu un nosodījumu. Cilvēki baidās pakustēties, lai tik viņu uzvedība netiktu interpretēta kā laikmetam neatbilstoša.


Domāju, ka šis laiks nudien ir piemērots dažādu paradumu pārskatīšanai. Tā ir, ka mūsu dzīvē visa kā mēdz būt par daudz. Mērenība, liekā atmešana, vērtību pārskatīšana ir un būs jāmācās mums visiem. Šis ir arī laiks, kad neesam vienaldzīgi, esam empātiski, saprotoši un vērīgi pret citu ciešanām. Mēs nenoniecinām un nedevalvējam citu ciešanas, palīdzam savu iespēju robežās.


Taču būt atbalstošam, līdzjūtīgam neizslēdz vajadzību dzīvot un meklēt savus dzīvesspēka resursus. Kādam tas ir ilgi gaidītais un plānotais ceļojums, kurā atgūt spēkus un dzīvesprieku, cits garās ziemas mākts grib nopirkt sev dzeltenu džemperi, vēl citam tās siltas un garšīgas vakariņas pēc nogurdinošas un garas darba dienas. Cilvēki dara labu, arī klusējot. Līdz ar to - rūpes arī par savām vajadzībām nav viņu vienaldzības paraugstunda.

Kad apkārt ir daudz ciešanu, ir jāmeklē resursi, kā nesabrukt.


Nosodīt citu izvēles nozīmē just savu pārākumu - "es daru pareizi un es zinu labāk, tu nedari pareizi". Mēs redzam, cik daudz posta var nest pārākuma izjūta. Vai tas ir tas, ko mēs vēlam viens otram? Nenoliegt realitāti, būt saiknē ar to, bet nelaupīt arī sev "degvielu" dzīvot.


Ziedam, kas zied apsnigušajā aprīļa dienā, nav jājūtas vainīgam par to, ka laikapstākļi viņu nav salauzuši un iznīcinājuši, ka citi ziedi nav izdzīvojuši. Viņš ļauj sev izturēt, cīnīties, ziedēt, un nenosoda sevi par to.


Labu vēlot,


Inese Elsiņa, PhD Psiholoģe, KBT psihoterapeite

1 view
bottom of page