Pašnāvība nav tēma, par kuru mēs domājam ikdienā, tā nav tēma, par kuru diskutējam pie vakariņu galda, tā nav tēma, ar kuru jūtamies ērti un zinoši. Ik pa brīdim medijos parādās ziņas, ka kāds ir nolecis no tilta, vai nomiris uz dzelzceļa sliedēm, un ik pa brīdim ziņu virsrakstos un institūciju sociālo mediju kontos ieraugām aicinājumus pievērst uzmanību sev un līdzcilvēkiem. Piemēram, šodien, 10. septembrī, Starptautiskajā pašnāvību novēršanas dienā.

Kāpēc savā palīdzētgatavībā mēs jūtamies tik bezspēcīgi? Kāpēc tuvie turpina ciest, neskatoties uz to, ka atbalsts ir tepat?