Kad iekšējais tukšums ir tik liels, ka nomirt ir vienīgā "izeja".
- Inese Elsiņa
- Sep 10, 2025
- 4 min read
Pašnāvība nav tēma, par kuru mēs domājam ikdienā, tā nav tēma, par kuru diskutējam pie vakariņu galda, tā nav tēma, ar kuru jūtamies ērti un zinoši. Ik pa brīdim medijos parādās ziņas, ka kāds ir nolecis no tilta, vai nomiris uz dzelzceļa sliedēm, un ik pa brīdim ziņu virsrakstos un institūciju sociālo mediju kontos ieraugām aicinājumus pievērst uzmanību sev un līdzcilvēkiem. Piemēram, šodien, 10. septembrī, Starptautiskajā pašnāvību novēršanas dienā.
Praksē, satiekot cilvēkus ar pašnāvības domām un pašnāvības mēģinājumu pieredzi, esmu novērojusi atsevišķas lietas, ar kurām vēlos dalīties. Iespējams, kāds, lasot šīs rindas, var atpazīt sevi, savu tuvinieku, iegūt iedrošinājumu pietuvoties šai sāpīgai, taču tik ļoti aktuālai un svarīgai tēmai.
Psihoterapijā cilvēki parasti nenonāk ar pasūtījumu palīdzēt viņiem tikt galā ar pašnāvības domām, un vēl mazāk - palīdzēt novērst nākamos pašnāvības mēģinājumus. Parasti par to es uzzinu “starp citu”, veicot klīnisko interviju, kurā izzinu cilvēka psihiskās veselības problēmas (piem., veicu depresijas simotomu izvērtējumu u.c.) vai arī izzinot cilvēcīgās ciešanas un pārdzīvojumus, kā cilvēks tiek vai netiek ar tām galā. Šī tēma parasti ir klusa, miglaina, nereti pat paša cilvēka ne līdz galam verbalizēta. Runāt par to ir bailes, kauns. Cilvēki bieži saka: "Ko es uzbāzīšos citiem? Kāda jēga - tāpat mani nesapratīs!" utml. Taču zinātnē ir gūti apliecinājumi tam, ka runāšana par nāvi, par pašnāvību nevis paaugstina tās iespējamību, bet tieši otrādi - samazina. Tajā pašā laikā nāve un ciešanas ir tik ļoti neērta tēma, ka nedz pats cilvēks, nedz līdzcilvēki nezina, kā ar to apieties. Tā ir kā karsts kartupelis rokās, no kura pēc iespējas ātrāk vajag atbrīvoties.
Pašnāvības domas nenozīmē automātiski to, ka cilvēks uzreiz būs tendēts uz pašnāvības mēģinājumiem. Cilvēki nereti dalās, ka ir pieredzējuši pēkšņus domu uzplaiksnījumus, piem., “Kas būtu, ja es nobrauktu nost no ceļa”, “Kas būtu, ja es tagad pēkšņi nokristu no klints” u.c. Taču šīs domas parasti ir mirklīgas, tās izplēn. Suicidālas domas, savukārt, ir uzmācīgākas, noturīgākas, tās uzpeld cilvēka prātā atkārtoti un tiek dažādi apspēlētas, “gremotas”. Pie suicidālām domām var pierast, “ar tām var sadraudzēties”, ja tās ir emocionāli pielādētas, proti, saistās ar vajadzību pēc emocionālas brīvības no ciešanām, vēlmes citus sodīt u.c. Jo vairāk domas iegūst emocionālu nokrāsu, “garšu”, jo bīstamākas tās ir, piem., “Ja es nomirtu, beidzot citi mani novērtētu!”, “Ja es nomirtu, arī citi ciestu, tad viņi beidzot saprastu, ko nozīmē sāpes!”.
Cilvēks līdz pašnāvības mēģinājumiem nenonāk ne dienas, ne nedēļas, ne mēneša laikā. Parasti tas ir ilgstoši briedis process. Sākotnēji tās ir ciešanas, ar kurām cilvēkam grūti tikt galā, kuru risināšanai nepietiek iekšējā spēka. Ciešanām turpinoties, cilvēks var notrulināties. Pašnāvības riska robeža ir tad, kad ir iestājies tukšums un vienaldzība pret dzīvi – viss ir bezjēdzīgs, nekas nesatrauc, var notikt jebkas un tas neko nemainīs. Kad cilvēks cieš, viņš raida kādus signālus – viņš runā par to, sūdzas par kaut ko, izrāda emocijas, iespējams, lieto vielas, cīnās ar bezmiegu u.c. Sākotnēji cilvēki “skenē” vidi: “Es pateikšu, paudīšu. Bet, vai mani sadzirdēs, sapratīs?” Taču, kad cilvēks ir nonācis līdz pašnāvībai kā savas brīvības simbolam savām nebeidzamajām ciešanām, viņš var pēkšņi kļūt kluss un mierīgs, smaidīgs, pat šķietami svētlaimīgs. Viņš var paust sev netipiskās frāzēs: “Viss ir mīlestība”, “Mēs visi kādreiz satiksimies” u.c. Apkārtējiem var šķist: "Beidzot! Viss ir labi!'
Ir virkne pret pašnāvību aizsargājošu gan pastiprinošu faktoru. Novēroju, ka ir personības, kuras ir vairāk tendētas pašnāvības riskam nekā citas. Piemēram, zinātnē un praksē ir pierādījies, ka cilvēki vairīsies izdarīt pašnāvību, ja viņiem ir kāds, par kuru viņi satraucas un kurš viņiem ļoti rūp (vecāki, kuri nevar parūpēties par sevi, bērni u.c.). Taču arī tas ne vienmēr būs izšķirošais faktors. Pašnāvības risku izteikti paaugstina vientulība, lielas finanšu grūtības, ieilgušas sēras, fiziskas ciešanas no hroniskām saslimšanām un daudzi citi faktori. Ir zināms, ka pašnāvības risku mazina cilvēka ticība. Ja cilvēks tic augstākiem spēkiem, Dievam, Visumam u.c, var būt ne tikai bailes no dzīvības atņemšanas, bet arī lielāks dzīvesspēks tikt galā ar izaicinājumiem, krīzēm. Pašnāvības fenomens ir puzle, kas sastāv no tūkstoš gabaliņiem, kur katrs veido lielo bildi.
Mums kā līdzcilvēkiem ir svarīgi sev atbildēt uz jautājumu, vai es redzu, dzirdu, saprotu, kas notiek ar maniem līdzcilvēkiem, vai es daru pietiekami? Taču diemžēl pat tad, kad no apkārtējo puses ir gan emocionālais, gan praktiskais atbalsts, var būt tā, ka cilvēka ciešanu jūra ir tik bezgalīgi liela, iekšējais tukšums ir tik visaptverošs, ka doma par pašnāvību cilvēka apziņā ir kā vienīgais “risinājums”. Gan līdzcilvēki, gan arī psihoterapeiti var būt bezspēcīgi ceļā uz to, ko cilvēks redz kā vienīgo izeju no “nedzīves”. Cilvēki mēdz būt neuzņemoši pret atbalstu pat tad, kad tas ir pieejams. Līdzcilvēkiem neatliek nekas cits, kā pieņemt un respektēt cilvēka izvēli, lai cik traģiski un sāpīgi tas arī neizklausītos. Kā teica latviešu rakstniece Amanda Aizpuriete “Ja man tik ļoti gribas mirt, tad es drīkstu mirt!”
Veselības ministrija ir apkopojusi resursus, kur meklēt atbalstu pašiem un ko rekomendēt līdzcilvēkiem:
Kur meklēt bezmaksas palīdzību?
Akūtos gadījumos zvani Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam: 113!
Krīžu un konsultāciju centrs Skalbes: 67222922, 27722292
Pusaudžu resursu centrs: 29164747
Ambulatorā palīdzība:
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs: 67080147
Ambulatorais centrs Veldre Rīgā: 67819748
Ambulatorais centrs Pārdaugava Rīgā: 67715108
Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca: 25480566, 25480540
Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca: 65402240
Piejūras slimnīcas Psihiatriskā klīnika Liepājā: 63423253
Slimnīca Ģintermuiža Jelgavā: 63022770, 63007495, 26164021
Labu vēlot,
Inese Elsiņa
