Aušvicas izdzīvotāja stāsts kā dzīvesspēka un vērtību bāka mūsdienu cilvēkam
Laikā, kad, šķiet, ka pasaule jūk prātā, kad liela daļa cilvēku izjūt bailes un trauksmi, apjukumu, manuprāt, ir būtiski sevī vairot dzīvesspēku, meklēt pieturas punktus, morāles un vērtību bākas, kas var palīdzēt stabili virzīties uz priekšu, neskatoties uz to, cik spēcīgi bango ārpusē.
Pirms kāda krietna laika biju lasījusi E. Džeiku grāmatu "Laimīgākais cilvēks uz Zemes. Aušvicas izdzīvotāja stāsts." Izcēlu to no grāmatu plaukta, jo likās, ka tajā bija kaut kas tāds, kas var būt palīdzošs, virzošs, stabilizējošs mūsdienu apjukušajam un trauksmainajam cilvēkam. Stāsts ir par 80 gadu seniem notikumiem, par vienu no cilvēces vēstures ļaunākajiem un tumšākajiem periodiem - nacistiskās Vācijas zvērībām pret cilvēci 2. Pasaules kara laikā.
Šī raksta lasītājs var nobīties un negribēt tālāk iedziļināties, jo var šķist, ka tāpat ikdienā problēmu un ciešanu gana, lai domātu par vēstures tumšajiem periodiem un cilvēku ciešanām tajos. Taču vēlos mierināt. Grāmatas centrā, manuprāt, ir nevis ciešanas un sāpes, bet gan, mūsdienu psiholoģijas vārdiem runājot, dzīvesspēks jeb 'resilience' (angļ. val.).
Lasot grāmatu, mani ļoti interesēja, un, pieļauju, ka arī citiem būs interesanti, kas ir dzīvesspēka atslēga, kas palīdzēja grāmatas autoram Edijam Džeiku izdzīvot visbriesmīgākajos un visnecilvēcīgākajos apstākļos un kas viņu atšķīra no tiem, kuri gāja bojā?
1
Izglītība
Vienā no pirmajām atziņām, ar ko dalās E. Džeiku sava izdzīvošanas stāsta kontekstā, ir izglītība. Viņš stāsta par savu profesionālo ceļu, kā arī min daudzus piemērus, kur izglītība un viņa profesionālās prasmes deva viņam iespēju palikt dzīvam.
"Mans tētis allaž augstu vērtēja izglītības nozīmi, un viņam kā vienmēr bija taisnība. Profesionālās zināšanas un meistarība izglāba man dzīvību, un tas notika ne vienreiz vien." (94. lpp.).
2
Morāles principi
E. Džeiku akcentē to, ka ne pie kādiem apstākļiem mēs nedrīkstam atteikties no savas morāles un ka jebkurai cilvēka rīcībai būtu jāsakņojas stingros morāles principos.
"Zaudējot morāles principus, jūs zaudējat sevi." (...) "Ēdiens nav viss, kas mums vajadzīgs. Morāli nevar izdziedēt vai atgūt - zaudējot to, jūs zaudējat sevi." (95. lpp.)
3
Labestība, atbalsts, draudzība
Var šķist, ka, ja cilvēkam ir jāizdzīvo, tad visu noteiks tas, cik viņš spēs izcīnīt sev. Taču grāmatas autors ar savu pieredzi pierāda pretējo. Nevis cīņa par sevi, agresija, bet tieši labestība, sadarbība, draudzība, daudziem nozīmēja lielāku iespēju izdzīvot.
"Turklāt es zināju, ka pasaulē uz katru ļaunu cilvēku ir kāds labs, un ar uzticamu draugu palīdzību es izdzīvošu vēl vienu dienu." (104. lpp.)
Var iztikt dažas nedēļas bez ēdiena, dažas dienas bez ūdens, bet nav iespējams iztikt bez cerības un ticības citiem cilvēkiem. Mums ļāva izdzīvot draudzība un savstarpējā palīdzība." (119. lpp.)
4
Nekoncentrēties uz zaudēto, pielāgoties esošajam
Autors uzsver, ka koncentrēšanās uz zaudēto rada ciešanas, savukārt pielāgošanās lielā mērā var nodrošināt izdzīvošanu.
"Lai izdzīvotu, bija jākoncentrējas tikai uz kailo dzīvotgribu un jādara viss, lai izvilktu vēl vienu dienu. Tie, kas tērēja spēkus, apraudot zaudēto dzīvi, ģimeni un naudu, nespēja to izturēt. (...) Vai nu cilvēks pielāgojās šai ellei zemes virsū, vai arī gāja bojā." (108. lpp.)
5
Atbildības uzņemšanās
E. Džeiku uzsver, ka katram cilvēkam ir ļoti būtiski apzināties, kā viņa darbības, uzvedība ietekmēs citus, ka ikvienai mūsu rīcībai ir tālejošas sekas.
"Nekad nedrīkst aizmirst, ka jūsu darbības rezultāti ietekmēs pilnīgi svešus cilvēkus, un jums ir jāizvēlas, vai tā būs pozitīva vai negatīva ietekme. Ik dienu un minūti jūs varat pieņemt lēmumu - padarīt kāda dzīvi mazliet labāku vai sliktāku. Tā ir vienkārša izvēle. Un tā ir jūsu rokās.
Labu vēlot,
Inese Elsiņa