Pašnāvība nav tēma, par kuru mēs domājam ikdienā, tā nav tēma, par kuru diskutējam pie vakariņu galda, tā nav tēma, ar kuru jūtamies ērti un zinoši. Ik pa brīdim medijos parādās ziņas, ka kāds ir nolecis no tilta, vai nomiris uz dzelzceļa sliedēm, un ik pa brīdim ziņu virsrakstos un institūciju sociālo mediju kontos ieraugām aicinājumus pievērst uzmanību sev un līdzcilvēkiem. Piemēram, šodien, 10. septembrī, Starptautiskajā pašnāvību novēršanas dienā.

Trauksmes un apjukuma laikā ir būtiski vairot dzīvesspēku, meklēt pieturas punktus, morāles un vērtību bākas, kas palīdz virzīties.

Esmu pārliecināta, ka ikviens daiļliteratūras darbs savā ziņā ir psiholoģijas ontoloģija. Tajā netiek definēti un izskaidroti...

Ir lietas, par kurām ikdienā mēs labprātāk vēlētos nedomāt, kuras mēs labprātāk vēlētos neredzēt, ar kurām labāk nebūt saskarē. Jo tās ir...

Izlasīju pētījumu un ļoti aizdomājos, ko es gribētu redzēt 'īsfilmā' par savu dzīvi pēdējās savas dzīves sekundēs.... Es gribētu redzēt...

Atliktās dzīves sindroms nav psihiska saslimšana, bet gan domāšanas un uzvedības veids. Cilvēks nemitīgi dzīvo nākotnē, gaidās par...

Vienatne (ang. solitude) nav vientulība (angl. loneliness), tie ir divi atšķirīgi, bet savā starpā saistīti stāvokļi. Cilvēks var būt...

Apskāvienu labvēlīgā ietekme uz mūsu psihisko un fizisko veselību ir apbrīnojama. Apskāvieni nemaksā neko, bet sniedz tik daudz. "Viens,...