"Pasaule ir sačakarēta!" Pārdomas par kinofilmu "Sound of Freedom"
Ir lietas, par kurām ikdienā mēs labprātāk vēlētos nedomāt, kuras mēs labprātāk vēlētos neredzēt, ar kurām labāk nebūt saskarē. Jo tās ir smagas - emocionāli un fiziski. Vai tad tā dzīvē problēmu ir par maz, lai mēs domātu par globālām problēmām un veltītu savu brīvo laiku, lai gremdētos tajās? Dažreiz tas, kas mums šķiet tāls un uz mums īsti neattiecināms vai neiespējams, tā sakot, "ne mana cūka, ne mana druva", ir tepat aiz stūra, vai arī vēl biedējošāk - tepat sevī iekšā.
Sestdienas vēlā pēcpusdiena. Iepriekš daudz neplānojot, nokļuvu uz filmas "Sound of Freedom" seansu. Lielajā kino zālē labi, ja 6 cilvēki. Nezinu, cik labi/slikti Latvijā šī filma ir apmeklēta kopumā, bet ASV ir rekordlabi rezultāti. Jā, smagi un bezgala skumji tur būt - varbūt latviešiem negribas smagumu un smeldzi sestdienas pievakarē. Kinoteātru lapās filmas apraksts vēsta: "Filmas pamatā ir neticami patiess stāsts par federālo aģentu Timu Balārdu, kurš veltījis savu dzīvi cīņai ar bērnu tirdzniecību...". Vīrs saka: "Mūsdienu cilvēku interesē 'ekšens', izklaide, specefekti." Iespējams, ka tā. Filmā 'ekšena' gan netrūkst, vienīgais - tas neizpaužas tipiski izklaidējošā manierē. Filmā nav glamūra, izklaides, galvu reibinošu specefektu - tik vien kā skarbās realitātes atspoguļojums gana sazemētā, bet labā makslinieciskā, stāstāmā veidā.
Filma vēsta par "ienesīgāko mūsdienu biznesu". Un tā nav narkotiku vai ieroču tirdzniecība.
Tā ir cilvēktirdzniecība, kas apgroza, kā minēts filmā, 150 miljardus dolāru gadā. Filmas galvenais varonis saka; "Kokaīnu tu vari pārdod 1 reizi dienā, bet bērnu - 5 līdz 10 reizes dienā", "verdzība plaukst un zeļ kā nekad agrāk."
Bērnu pārdošana, fiziska, seksuāla paverdzināšana, emocionālais posts, ko bērns caur to piedzīvo un nes visu savu dzīvi kā tādu cilpu uz kakla, par to psiholoģija un psihoterapija, nevalstiskās organizācijas cilvēku aizsardzības jomā skaļi "kliedz" gadiem - tā visa ir skarbā realitāte, par ko cilvēks savā ierastajā ikdienā nedomā.
Dzīvojot savā mieriņā un rūpējoties par vienkāršo savu ikdienas esību, daudziem var šķist: tas ir tālu - ASV, Kolumbijā, Meksikā, tas mani (mūs) neskar, Latvijā kaut kas tāds vispār nevar notikt. Taču, kā saka filmas galvenais varonis: "Pasaule ir sačakarēta!". Pasaule ir sapuvusi tālu aiz minēto valstu robežām. To visā pasaulē redz izmeklētāji, to savā profesionālajā ikdienā redzam mēs - psihologi, psihoterapeiti, ārsti.
Statistika par 2021. gadu vēsta, ka Latvijā bija konstatēts 61 cilvēku tirdzniecības gadījumu skaits. Ja tas kādam var šķist maz, tāpēc var dzīvot tālāk mierīgi, jo "gan jau ar mani un maniem tuviniekiem nekas tāds atgadīties nevar", tad padomājiet par vardarbības milzīgajiem apjomiem arī Eiropā un Latvijā.
Emocionālā, fiziskā, seksuālā vardarbība plaukst un zeļ, tā nešķiro nedz pēc vecuma (cieš pieaugušie un bērni), nedz pēc dzimuma (cieš sievietes un vīrieši, meitenes un zēni), nedz pēc ekonomiskā un sociālā statusa (cieš pārticībā un pieticībā dzīvojošie, ļoti izglītotie un mazāk izglītotie, sabiedrības "krējums" un cilvēks "parastais").
Vardarbība mīl klusumu. Tā dzīvo klusajās dzīvokļu un māju istabās, pagalmos, skolās un bērnu dārzos, sporta gaiteņos un kabinetos, birojos, baznīcās ... Aiz katra dzīves stāsta, ko dzirdu darbā - ir gadi klusēšanas, kauna, vainas izjūtas un bezspēcības izrauties no vardarbības cikla.
Pieredze:
Detaļās daudz ko neatcros. Bet, kad man bija aptuveni 9 gadi, atceros, ka mamma mani aizveda uz "noklausīšanos". Nezinu, no kurienes, kas un kā, bet nomaļā Latvijas pilsētā Rēzeknē vienā no kultūras namu vai kādas mūzikas skolas zālēm bija ieradies kaut kāds "eksperts" (onkulis gados) no Izraēlas (bet patiesībā 'velnsviņuzinanokurienes') . Man bija jādemonstrē, kā es spēlēju klavieres. Viņš meklēja, uzrunāja vecākus, noklausījās un izvērtēja Latvijas jaunos klavierspēles "talantus". Iespējams, es nebiju vienīgā. Kā tagad zinu un esmu pārliecināta, man klavieres padevās ļoti labi, bet nu nekāds mega ģēnijs klavierspēlē es nudien nebiju. Tagad, atskatoties atpakaļ, tam noteikti nebija nekādas nozīmes. Es nospēlēju skaņdarbus un viņš teica manai mammai, ka es noteikti esot talants, man piešķiršot ļoti labu stipendiju un mani gaidot spoža nākotne mūziķes lomā Izraēlā. Tas ir: "Ticiet man uz vārda un uzticiet savu 9 gadīgo meitu man."
Tagad atcetoties, domāju, ka man pašai nebija tik ļoti kritiskas domāšanas, lai es ļoti labi spētu izvērtēt to, kas notiek. Es noteikti biju atkarīga no vecāka lēmuma. Šodien, skatoties filmu "Sound of Freedom", aizdomājos par meiteni, kuras tēvs noticēja glaimojošiem solījumiem par skaistu nākotni un labiem ienākumiem, ja meitene un arī viņas brālis piedalīsies fotomodeļu projektā. Arī pati 10 gadus veca meitene sākumā bija sajūsmā un nespēja izvērtēt tuvojošos draudus. Briesmu nesajušana un nezināšana pārvērta ģimenes dzīvi par elli. Abu bērnu tēvs piekrita un brīvprātīgi aizveda viņus uz fotosesiju, pēc kā bērni pazuda un tika pārdoti seksuālajā verdzībā.
Aizdomājos par sevi. Kas būtu ar mani noticis, ja manai mammai pietrūktu saprāta, intuīcijas, kaut vai vismazākā peles pīkstiena sirdī vai smadzenēs: "Nedari to, tas ir bīstami!" Orgānu tirdzniecība, seksuālā verdzība un vēl nedz kas? Jā, iespējams, es šīs rindas tagad nerakstītu. Izraēlas onkulis mani nekur neaizveda. Ir pagājuši aptuveni 33 gadi, mana mamma nu jau arī daudzus gadus ir mirusi, bet kā tagad atceros viņu sakām kādam: "Es savu bērnu neļaušu nekur vest!". Tagad es saku: "Paldies!".
Tā nu dzīve ir iegrozījusies, ka esmu strādājusi ar traumētiem bērniem un strādāju ar traumētiem pieaugušajiem, kuri emocionāli tie paši bērni vien ir, tikai bioloģiskais vecums ir cits.
Laiks traumas diemžēl nedziedē. Laiks uzliek traumām sūnu kārtu, zem kuras nevar ne elpot, ne pilnvērtīgi dzīvot. Ja traumas nerisina un ignorē, tās pāriet no paaudzes paaudzē.
Mēs ar vīru daudz runājam ar saviem bērniem par drošību, mūsdienu riskiem visur (nebiedējot, nepārspīlējot) - ārā, nometnēs, skolā, internetā utt. Mēs apzināmies, ka ne vienmēr būsim blakus - bet mūsu bērniem ir jāzina, kā pašiem atpazīt draudus, melus, manipulācijas, kas ir labie un kas ir sliktie noslēpumi.
Mēs zinām, ka bērnu drošību ievērojami paaugstina tas, ja ģimenē ir emocionāli veselīga vide, ja bērns var justies droši mājās un izticēties vecākiem. Mēs rūpējamies par to. Taču, Latvijā ir daudz ģimeņu, kur tas, par ko runāju, ir svešs.
Un vēl. Tas, ko esmu iemācījusies psiholoģijā, un tas, ko novēroju savā darba ikdienā - vardarbībā cietušie pieaugušie/vecāki vai nu paši turpina iet vardarbības ceļu un darīt pāri saviem bērniem, vai arī ļoti bieži nepamana un neatpazīst sarkanos karogus un pakļauj vardarbībai savus bērnus no citu puses (piem., mājās bieži ciemojas tuvs ģimenes draugs - laipns, izpalīdzīgs, bērnus ļoti mīlošs, un "pieskata" meitiņu vai dēliņu). Pašu piedzīvotā vardarbība aizmiglo acis un pieaugušo "pievērto" acu priekšā un pat ar pašu neapzināto "palīdzību" un "atbalstu" bērnam tiek darīts pāri.
Pieaugušie, ārstējiet psihiski sevi, cik vien atbildīgi un rūpīgi to varat darīt! Tad arī jūsu pašu bērni, pasaules bērni, sabiedrība kopumā būs veselāka un cerīgāka. Varbūt tomēr mums ir cerības ietekmēt šo sačakarēto pasauli labā virzienā...
Filmas galvenais varonis saka: "Aizmirsti par 50 bērniem, domā par vienu!" Varbūt šis viens bērns esi tu pats/-i (neskatoties uz to, ka Tev ir 20, 30, 40, 50 gadi), varbūt tas ir tavs paša/-as bērns vai kaimiņu, radu bērns, tava bērna klases biedrs vai draugs, tavs kolēģa bērns .... Darot "tikai" viena bērna labā, mēs pa diedziņam jaucam to bezgalīgo un plašo vardarbības zirnekļtīklu. Ar tādu apziņu es dzīvoju un strādāju ikdienā.
Filmu ir vērts noskatīties! (neesmu influencere, tāpēc šī nav reklāma vai sadarbība).
Rūpējieties par bērnu sevī un bērniem jums apkārt!
Labu vēlot,
Inese Elsiņa, PhD
Psiholoģe, KBT psihoterapeite
P.S. Pievienoju dažas noderīgas saites, kur smelties informāciju vardarbības kontekstā:
https://www.cietusajiem.lv/lv/
http://cilvektirdznieciba.lv/
https://centrsdardedze.lv/
https://www.skalbes.lv/
https://marta.lv/lv/
https://www.cilvektiesibugids.lv
https://drossinternets.lv/