top of page

Psiholoģija 10 daiļliteratūras grāmatās

Esmu pārliecināta, ka ikviens daiļliteratūras darbs savā ziņā ir psiholoģijas ontoloģija. Tajā netiek definēti un izskaidroti psiholoģijas jēdzieni, teorijas, koncepti tā, kā tas notiek klasiskajās grāmatās par psiholoģiju, tajā pašā laikā katrs daiļliteratūras darbs ir psiholoģija, kas ir iemiesota tēlos, notikumos, attiecībās.





 

Es, godīgi sakot, daudzu studiju un darba gadu laikā tik ļoti esmu piesātinājusies ar klasiskajām psiholoģijas zināšanām, ka pašlaik visbiežāk dodu priekšroku daiļliteratūrai. Tā man ir ne tik daudz intelektuāla, cik garīga un emocionāla barība. Grāmatu lasīšanu praktizēju kā vienu no vaļaspriekiem, patīkamu laika pavadīšanas veidu, bet arī kā savu apbalvojuma instrumentu - sākumā daru to, kas ir jāizdara, bet zinu un gaidu, ka pēc tam varēšu iegrimt grāmatā. Nereti pēc grūtas darba dienas, vakarā nemaz nav spēka, lai lasītu daudz, bet arī 5 - 1o lappuses pirms miega man ir gana labs apbalvojums. Gadās arī otrādi, ka vakarā ir liels piekusums, bet, kad sāku lasīt, tad "ielasos" tik dziļi naktī, ka nākamais rīts un darba diena ir liels izaicinājums.


Arī klienti man nereti jautā, kādu grāmatu es varot ieteikt? Dažreiz es rekomendēju kādu no klasiskās psiholoģijas literatūras, ja jūtu, ka tas varētu dot cilvēkam pienesumu viņa zināšanu papildināšanai, izglītošanai par kādu no psiholoģijas tēmām. Taču ļoti bieži es iesaku arī daiļliteratūras darbu.

Kāpēc? Tāpēc, ka izprast psiholoģiju caur stāstu/stāsījumu dažreiz var būt krietini palīdzošāk un, ja tā var teikti, veiksmīgāk. Nereti dzirdu no klientiem, ka viņi nevar pievarēt sausu teorētisku literatūru, apstājas un tālāk nelasa. Stāstījumi, manuprāt, lasās raiti, tie trāpa sirdī, uzrunā dziļāk, iesaista. Rakstnieki izmanto savu talantu, prasmes un iemaņas, lai tas notiktu.


Tā caur daiļliteratūru var palūkoties uz attiecībām ar sevi, citiem, ar pasauli, tajā notiekošajiem procesiem. Visdziļāk mani aizkustina tās grāmatas, pēc kuru izlasīšanas es vēl nedēļu vai ilgāk domāju, uzdodu jautājumus, meklēju atbildes, pierakstu pārdomas ...


Katram ir sava grāmata, kas uzrunā. Šeit pat nav runa par gaumi, bet gan par to, kā grāmata konkrētajā dzīves brīdī rezonē ar cilvēka aktuālajām vajadzībām. Šajā ierakstā vēlos dalīties ar 10 daiļliteratūras darbiem, kuri no 2023. gadā izlasīto grāmatu saraksta īpaši uzrunāja mani. Esmu nosacīti tos iedalījusi tēmās, kas, iespējams, jums var palīdzēt izdarīt izvēli par labu kādam no tiem.


 


Personības transformācija, izaugsme


1."IZGLĪTOTĀ", T. Vestovera (latv. val. tulk. S. Brice), Zvaigzne ABC, 2020.


Stāsts par apbrīnojamu intelektuālu, emocionālu un garīgu transformāciju. Tara ir uzaugusi ļoti slēgtā ģimenes sistēmā, kur reliģisku pārliecību dēļ vecāki bērnus neveda pie ārstiem, nelaida skolā un smagi nodarbināja tēva saimniecībā. Pēc smagas galvas traumas Taras brālis uz psihoorganiska pamata kļūst vardarbīgs pret Taru. Ģimene vardarbības faktu ignorē un nesniedz Tarai nekāda veida atbalstu. Vardarbību Tara piedzīvo arī no tēva puses. Meitene klusībā sāk mācīties lasīt un izrāda interesi par citām mācībām. Ģimene pret šo Taras centību vēršas ļoti bargi. Tālāk seko aizraujošs, taču smags un pārbaudījumiem pilns vientuļnieces Taras ceļš līdz izglītības iegūšanai Hārvardā un Kembridžā. Noslēgumā Tara diskutē, kā bērnībā piedzīvotais ir ietekmējis viņas personības veidošanos, un ko viņa nolēma iesākt ar dusmām, aizvainojumu pret tēva pāridarījumiem. Vai bērnība nosaka visu mūsu būtību ir ir kā zīmogs uz mūžu? Vai izaugsme un savas patības atrašana ir iespējama? "Bērnībā es gaidīju, lai aug mans prāts, lai uzkrājas pieredze un nostiprinās izvēles principi, apvienojoties cilvēka veidolā. Šim cilvēkam vai cilvēka veidolam bija sava vieta. Es biju no tā kalna, kas bija mani radījis. Tikai kļuvusi vecāka es sāku prātot, vai tāda, kāda esmu bijusi sākumā, es būšu līdz pašām beigām - vai cilvēka pirmais veidols ir viņa vienīgais īstenais veidols (376.lpp). (...) Taču starp mums ar tēvu ir nostājies kaut kas vairāk pa laiku un attālumu. Tā ir patības pārmaiņa. Es neesmu tas bērns, ko izaudzināja mans tēvs, bet viņš ir tas pats tēvs, kurš to bērnu izaudzināja." (377. lpp.) Tara atzīst, ka dažreiz nav citu variantu, kā mīlēt savu ģimeni no tālienes, neesot ar to ik dienu kopā. Ja izvēlies izaugt un transformēties, taču citi ģimenes locekļi tādu pašu izvēli neizdara, gribot vai negribot attiecībās izveidojas aiza.

Grāmatu ir vērts izlasīt, ja tev šajā brīdī pietrūkst iedvesmas, motivācijas virzīties uz priekšu, ja jūties smagi tur, kur esi, ir grūti just cerību izkļūt no strupceļa, ja tev ir sarežģītas attiecības ar ģimeni un tu centies izprast savas attiecības ar to.

2. "KUR VĒŽI DZIED", D. Ouensa, Zvaigzne ABC, 2021.


Vardarbīgs tēvs un vīrs, kuram ir alkohola atkarība, tur ģimeni nemitīgā spriedzē. Pēc kārtējās vardarbības epizodes sākumā no ģimenes aiziet māte, tad vecākā māsa un neilgi pēc tam arī brāļi. Sešgadīgā Kija paliek viena pati ar vardarbīgu tēvu dumbrāja mājiņā bez iztikas, neziņā, bailes un vientulībā. Apbrīnojamā kārtā meitene spēj idzīvot pat tad, kad liekas, fiziski izdzīvot praktiski nav iespējams. Kijas emocionālais un garīgais patvērums ir dumbrājs. "Daba ir ir vienīgais drošais dzīves pamats - kā neizkustināms akmens straumes vidū." (226. lpp.). Bezgalīga un nesavtīga mīlestība pret dabu, kā arī dziļa vilšanās cilvēciskajās attiecībās, no vienas puses, veido Kiju kā dziļi vientuļu un nelaimīgu cilvēku, taču, no otras puses, atraisa meitenē lielu radošo potenciālu. "Nekas tā nerosina iztēli kā vientulība." (41. lpp.). Dumbrāja dīvainīte, mežone, kura nemāk ne rakstīt, ne lasīt un kura skolā ir pavadījusi vienu dienu, ragana, kā par Kiju klīst runas netālu no dumbrāja esošajā ciemā, vēlāk kļūst par ģeniālu un izcilu grāmatu autori un dzejnieci.

Grāmata uzrunās tos, kuri novērtē personības transformācijas ceļu, grūtību pārvarēšanu un sava potenciāla atraisīšanu caur to, mīlestību pret dabu, kriminālas dabas noslēpumu šķetināšanas spriedzi apvienojumā ar romantiskas mīlestības, nodevības un vientulības raisīto smeldzi.

3. "KIRKE", M. Millere (latv. val. tulk. A. Kona). Zvaigzne ABC, 2023.


Nokļūt mitoloģijas pasaulē nevis caur klasisko mītu un eposu, bet gan caur saistošu, aizraujošu stāstījumu, ir kā iegrimt 1000 un 1 nakts pasakā. Ja esat ar mitoloģiju 'uz jūs', tad, lasot šo grāmatu, ļoti iespējams, atklāsiet sevī lielu interesi pret to. Stāstā savienojas Dievu pasaules varenība, cīņas un sāncensība, ar cilvēka sazemējumu un ciešanu pilnu ikdienu, dievišķo nemirstību, mūžīgumu un cilvēcīgo laicīgumu, abu savstarpējo mijiedarbību un atakrību. "Priecīgs cilvēks ir pārāk aizņemts ar savu dzīvi. Tādam šķiet, ka viņš nevienam nav parādā. Bet liec viņam trīcēt, nogalini viņa sievu, sakropļo viņa bērnu - tad tu viņu dzirdēsi..." (99 .lpp.) Kirkes izraidīšana no tēva bagātā un pārpilnībā esošā tempļa, stāšanās pretim tēva un citu dievību dusmām, ir ceļš pie sevis, sava spēka avota atrašana, identitātes veidošana, radošuma atraisīšana. "Zelta būris ir un paliek būris" (157. lpp.), atzīst Kirke un izvēlas brīvību, sevi pašu, attīstību. Taču jebkura cīņa (arī par sevi) nekad nav viegla: "Pat labākā dzelzs kļūst trausla, ja to pārlieku daudz kaļ" (219. lpp.), Kirke atceras sava uzticamā drauga Daidala vārdus. Alkas pēc mīlestības un jušanas aizved Kirki noslēpumainās un jutekliskās dēkās, taču neviena no tām nav paliekoša. Smeldze un sāpes liek meklēt savu pašpietiekamību vientulībā.

Kirkes sievišķais pārcilvēcīgais spēks un cilvecīgā ievainojamība var būt kā ceļvedis tiem, kuri mēģina atrast un nostiprināt sevi. Tā ir oda sievietes sirdsgudrībai, dzīves pieredzei. Grāmatu iesaku ikvienai sievietei, kurai jāmācās 'palaist' savs bērns, ikvienam vīrietim, kurš mācās veidot saikni, attiecības, atdalīties no mātes.

Mātes sāpes par nepieciešamību laist dēlu lielajā pasaulē, kas ir pilna ciešanu un dēla centieni izrauties no mātes ciešā tvēriena "Tu vēlies, lai izturos pret tevi kā pret vīru, bet rīkojies kā bērns. Šeit tu būsi pasargāts visu savu mūžu. Tu neaptver, kādas briesmas tevi gaida pasaulē", saka Kirke savam dēlam. Dēls atbild: "Tev taisnība. Es pasauli nepazīstu. Un kā gan es varētu to iepazīt? Tu neizlaid mani no acīm." Mani sajūsmina šajā grāmatā spēcīgi, psiholoģiski dziļi un vērtīgi dialogi. Grāmatas noslēdzošā sentence ir tā, ka laime ir mirstībā, nevis mūžīgā dzīvē.


4. "...TOMĒR DZĪVEI TEIKT JĀ", V. E. Frankls (latv. val. tulk. I. Burka, M. Āboliņa). Zvaigzne ABC, 2022.


Grāmatas autors un centrālais varonis ir pasaulē pazīstams austriešu psihiatrs un psihoterapeits V. Frankls, kurš izdzīvoja koncentrācijas nometnē. Autors raksta ne tik daudz par šausminošajiem apstākļiem, ko nācās pieredzēt nometnē (kaut arī šādas ainas ir klātesošas), cik daudz reflektē par to, ko novēroja sevī un citos. Tā ir tāda kā psiholoģiska analīze - gan par nometnes darbinieku, gan par biedru psiholoģiskajiem portretiem, par dzīvi, nāvi, jciešanām, jēgu. Grāmatā fokuss ir nevis žēlošanās un ciešanu atspoguļojums, bet gan jēgas meklējumi it visā, kas notiek ar cilvēku, pat tad, kad cilvēks atrodas tādos apstākļos, kuros izdzīvo retais. "Jautājuma nostādnē par dzīves jēgu ir nepieciešams pagrieziens: pašiem ir jāiemācās un izmisušajiem jāiemāca, ka runa nav par to, kas gaidāms no dzīves, bet gan par to, ko dzīve gaida no mums! (105. lpp.) (...) Kolīdz liktenis cilvēkam uzliek ciešanas, viņam tajās jāprot ieraudzīt uzdevumu, turklāt unikālu uzdevumu." (106. lpp.).

Ja tu uzdod jautājumus par dzīves jēgu, ja pašreiz piedzīvo ļoti grūtu dzīves posmu, esi pazaudējis dzīvē orientierus, grāmatā atradīsi gan eksistenciāli filozofisko skatījumu, gan arī praktiskas pieejas un metodes, kas var palīdzēt redzēt ārpus ciešanām, saskatīt iespēju dzīvot piepildītu un jēgpilnu dzīvi.

Attiecības ģimenē, pusaudžu vecumposms, traumatiska pieredze


5. "PIEKRIŠANA", V. Springora (latv. val. tulk. I. Šmite). Zvaigzne ABC, 2022.


Pazudušie, ar savu dzīvi pārņemtie vecāki, kuri risina savas problēmas tā, kā viņi māk, nozīmē, ka viņiem ir bērni, kuri aug tā, kā viņi paši māk un kā viņiem iemāca apkārtējā vide. Diemžēl apkārtējā vide ne vienmēr ir apveltīta ar beznosacījuma mīlestību un altruismu, nav gatava un nespēj dod bērnam visu, lai viņš izaugtu par pilnvērtīgu un veselīgu pieaugušo. Apkārtējā vide dzīvo savās savtīgajās interesēs un nolūkos, un izmanto bērnu pēc savas patikas. Galvenā varone V. stāsta: "Tēvi meitām ir drošs patvērums. Taču manējais ir kā caurvējš. (...) Viņš aiziet no mājām agri un pārnāk vēlu. Viņš ir aizņemts cilvēks.(...) Kad skolā man jautā, kāda ir tēva profesija, nezinu, ko teikt, taču, tā kā dzīve ārpus mājas viņu saista vairāk nekā mājas dzīve, viņš, nepašaubāmi, ir svarīgs cilvēks." (10.-11.lpp.). Meitenes tēvs pazūd no viņas dzīves un V. paliek dzīvot ar savu māti, kurai arī dzīve rit kā pa kalniem un kurai ir grūti nodrošināt abām iztiku. "Kaut gan mūsu dzīvoklī nemitīgi tiek rīkotas ballītes un māte ir allaž iemīlējusies - taču ne uz ilgu laiku -, izrādās, ka viņa ir daudz vientuļāka, nekā biju iedomājusies." (16 lpp.) Tā V., kura nepieredz veselīgas un drošas attiecības, meklē tās ārpusē. Meitene satiek nobriedušu vīrieti, rakstieku, kurš apvārdo un apbur viņu, dod iluzoro piesaistes, piederības izjūtu, tajā pašā laikā izmanto viņu paša savtīgajās seksuālajās interesēs. Stāsta gaitā atklājas aklas un ignorējošas sabiedrības reakcija, atklāti aizstāvot vīrieti, kurš ir slavens un kura reputācija nedrīkst būt aptraipīta. Savu izvirtušo pasauli un perversas attiecības ar nepilngadīgajiem, t.sk. ar V, vīrietis ietver savos daiļdarbos un padara par literāro sensāciju. Sabiedrība to uztver kā mākslinieciskas izpausmes veidu, nesaskatot tajā ne kripatiņas no seksuālās vardarbības piegaršas. Pusaugu meitenes V. realitātes uztvere no pieaugušo puses tiek sagrozīta, apšaubīta un viņa ar savu pārdzīvoto ir viena un vientuļa. Jau pieaugušo vecumā viņa atzīst: "Ja man vēl kādreiz uznāk depresīvs stāvoklis vai nepārvaramas baiļu lēkmes, es bieži vien klūpu mātei virsū. Vienmēr cenšos no viņas izspiest kaut vai tēlotu atvainošanos, kaut niecīgu nožēlu. Viņa nekad nepadodas, krampjaini turēdamās pie savas dzelžainās pārliecības. (...) Viņai saku: "Paskaties, vai tad tu neredzi, ka četrpadsmit gadu vecumā viņa vēl ir tīra meitene?", māte atbild: "Tas nav salīdzināms. Tajā vecumā tu biji daudz nobriedušāka." (162. lpp.) Izaugot, V. saņemas uzrakstīt grāmatu par savu pieredzi, un, kā viņa pati atzīst, ieslodzīt pāridarītāju savā grāmatā, jo galu galā viņš tā arī paliek nesodīts: "Ja gribu reizi par visām reizēm remdēt dusmas un atzīt par savu šo posmu manā dzīvē, rakstīšana, neapšaubāmi ir labākās zāles. (...) Jo rakstīt nozīmē atkal kļūt par sava stāsta galveno varoni. (...) Bet klusēšana nozīmē piekrišanu." (164. lpp.).


Ja nepieciešama drosme un atbalsts pārvarēt bailes, domāt un runāt par savu traumatisko pieredzi bērnības un pusaudžu gados, iedvesma atrast savu balsi un formulēt savu stāstu.

6. "TŪLĪT PALIKS LABĀK", Troalika, I. Zvaigzne ABC, 2021.


Deviņdesmito gadu beigas ar visa tā posma izaicinājumiem. Viena vecāka ģimenē mamma dara savu labāko, atdod sevi darbam, lai nodrošinātu iztiku sev un savai meitai, un, protams, ļoti, ļoti piekūst. Pusaugu meitas Lauras dzīve tikmēr aizrit viņai garām. Mamma zina, ka meita apmeklē skolu un tiek galā ar mācībām, un tieši tik ir gana, lai viņas sirds justos mierīga. Tikmēr meitene, kurai pašvērtējums ir trausls kā porcelāna trauks, ir noslēgusies sevī. Skolā Laura piedzīvo mobingu. Viņa nepieļauj pat domu, ka kāds varētu skatīties viņas virzienā, nerunānot par to, ka viņa kādam varētu iepatikties. Kā dzīvē bieži gadās, mīlestības, uzmanības un pilnvērtīgu attiecību nepazinušie atsaucas uz pirmo, kurš viņiem izrāda uzmanību. Tā Laura iepazīst Māri. Mīlestība saplūst ar pāridarījumu. Grāmata ir kā psiholoģijas ontoloģija par vardarbīgām attiecībām. Vardarbīgajās attiecībās pat pēc smagākajām epizodēm vienmēr klusi gail cerība - tūlīt paliks labāk. Palikt ir slikti, bet atraisīties nevar. Tās ievelkt kā purvā. Ja paveicas, tad ir kāds, kurš redz tam cauri un ir gatavs sniegt palīdzību, lai izvilktu no purva. Lauras gadījumā tā ir skolotāja: "Māris tev dara pāri, un tas velkas ļoti sen, vai ne? Vismaz kopš rudens, kad es tevi klasē uzrunāju, vai ne?" (313. lpp.) Pārvarot milzīgas bailes, kaunu, vainas izjūtu Laura atbildēja: "Skolotāj, es nezinu, kā man tikt ārā." (315. lpp.) Šis bija pagrieziena punkts.

Iesaku izlasīt vecākiem, kuriem ir bērni puzaudžu vecumā, pusaudžiem, kuri vēlas izglītoties par attiecību veidošanu, kā arī ikvienam, kurš vēlas saistošā un aizraujošā veidā iepazīt vardarbīgu attiecību ābeci.

Radošā dzīve, mentālā veselība


7. "SIEVIETES, PAR KURĀM DOMĀJU NAKTĪS", Kankimeki, M. (latv. val. tulk. G. Pāvola). Zvaigzne ABC, 2020.


Vai radošā dzīve nozīmē nemitīgu u vieglu lidojumu? Kā ir uzrakstīt grāmatu, kad mūza katru dienu tavā darbistabā tevi nepiemeklē? Kā motivēt sevi darbam, kad mūzas vietā tava uzticamākā pavadone ir depresija? M. Kankimeki ir grāmatas galvenā varone, kura vaļsirdīgi ieved lasītāju savā rakstieces pasaulē un parāda rakstniecības "virtuvi" gan no finansiālās, gan emocionālās puses. Taču grāmata nav tikai par viņas cīņu ar motivāciju, bet gan par ceļošanu kā impulsu un iedvesmu radošumam, par sievietes resursu atklāšanu. Viņa izceļ sievietes - jaunas, vecas, slimas un veselas, kuras dzīvojušas dažādos gadsimtos, kad ceļošana vienām pašām bez vīrieša pavadības bija aizliegta, kad tiesību uz izglītību un radošo izpausmi nebija, kuras ar minimāliem vai vispār bez finansiālajiem līdzekļiem pamanījās ne tikai izmukt no vīriešu ciešā kontrolējošā tvēriena un ceļot, bet arī realizēt savu radošumu. M. Kankimeki apceļo viņu mekas - vietas, kur šīs sievietes ir dzīvojušas un pašrealizējušās. Šis nav stāsts par finansiāli nodrošinātu sievieti, kurai ir visas iespējas tērēt tūkstošiem savam konfortam ceļojuma laikā. Drīzāk viņa iedvesmo ar to, ka, ja tu kaut ko gribi, to var sasniegt ar minimāliem finansiālajiem ieguldījumiem. Arī ceļot. Grāmatas autori un viņas varones no pagātnes saista arī tas, ka ceļošana viņām ir antidepresants. "14.02.1918. (Kārena) (...) Safari ir kaut kas tāds, kas liek aizmirst visas raizes. It kā sirds burbuļotu aiz prieka par to, ka ir dzīva. Patiesa dzīvība ir sajūtama tikai tad, kad vari klejot jebkurā virzienā (...)." (63. lpp.) Kādā no nodaļām pati autore raksta: "Nopērku depresijas ārstēšanas biļetes uz Japānu." (186..lpp.) Katra grāmatas nodaļa ir oda iedvesmai un motivācjai. Grāmata ir burtiski piesātināta ar citātiem, ko var drukāt uz krekliņiem, krūzītēm, ierāmēt rāmjos un grūtajās dienās ierakstīt plaukstā vai uzlikt kā fona bildi telefona ekrānā.

Stāsta esence ir ietverama M. Kankimeki atziņā: "Ja ciet no depresijas, frustrācijas vai galvassāpēm, dodies ceļā". Autore iedvesmo gan ceļošanai, gan radošumam kā psihiskās veselības vislabākajai kūrei. Grāmata ir kā atbalsta punkts sievietes radošumam, pašizpausmei, sevis atrašanai, pašas mentālajai veselībai.

Paaudžu attiecības, draudzība, sēras, zaudējums


8. "ASTOŅI KALNI", P. Konjeti (tulk. D. Dimiņš). Zvaigzne ABC, 2018.


Centrā - attiecības: attiecības strap un ar vecākiem, draugu, sevi pašu, ar dabu. Pjetro kā vienīgais bērns uzaug, vērojot vecāku emocionāli dubulto dzīvi: ar prātu viņi dzīvo un strādā uzrbānajā, pārpildītajā un smacīgajā Milānā, lai nodrošinātu savu eksistenci, taču ar sirdi abi, it īpaši Pjetro tēvs, ir kalnos - brīvībā un dabā. Pjetro kā bērns novēro šīs vērtību pretrunas un sevī iekšēji vaicā: "Ja jau augšā ir paradīze, kāpēc gan mēs nepaliekam tur uz dzīvi? (..) Un, ja jau pilsēta tik ļoti riebjas, kāpēc mēs sevi piespiežam tajā dzīvot? Lūk, to es labprāt gribētu tēvam pavaicāt." Taču viņš nejautā. Starp viņu un tēvu valda klusums, nesarunāšanās, saiknes trūkums. Pjetro saka: "(...) Varbūt tēvs ar suņiem sapratās labāk nekā ar cilvēkiem." (20 lpp.). Būdams jaunietis Pjetro attiecībā pret tēvu izdzīvo iekšējo sašutumu, dusmas, neizpratni, kā arī protestē ārēji - atsakoties doties tēvam līdzi uz kalniem, kas ir tēva svētvieta. "Ļaunāku triecienu tēvam bija grūti iedomāties. (...) Tā man bija atbrīvošanās." (80. lpp.) Caur konfliktu notiek separācija, taču abu lepnība, spīts, gaidas par to - kā otram ir jādzīvo dzīve, aizvainojums vienam pret otru aiziet dziļumā, attiecībās iestājas klusuma un nesarunāšanās periods daudzu gadu garumā. "(...) Tad, kad mūs šķīra attālums, neviens no mums vairs nepūlējās to pārvarēt." (98.lpp). Bruno pieaugšana no zēna par vīrieti notiek jau pēc tēva nāves, kad viņš dodas viens pats kalnos pa tēva pēdām, vadoties pēc maršrutu kartes, ko tēvs ir zīmējis, ejot savās kalnu ekspedīcijās. Tā viņš rod izlīgumu ar tēvu, saprotot, ka visu savu dzīvi esot redzējis vienu tēvu (spītīgu, egoistisku, svešu), bet otrs tēvs (gadīgs, mīlošs) vienmēr bija līdzās, bet nebija pamanīts. "Tad es nolēmu aizmirst pirmo un strādāt, pieminot otro." (143. lpp.)

Bērnībā Pjetro pavada kalnu ciematā un iepazīst Bruno, kurš kļūst par viņa vienīgo un patieso draugu uz mūžu. Pjetro draugs Bruno, neskatoties uz to, ka pats vairāk uzturas kalnu govju nekā cilvēku vidū, ienes Pjetro dzīvē patiesas attiecības. Pjetro atzīst: "(...) biju pieradis pie vientulīgas bērnības, likās neparasti kaut ko darīt divatā. Iedomājos, ka arī šajā ziņā esmu līdzīgs tēvam. Bet todien biju kaut ko piedzīvojis - negaidītu tuvības sajūtu (..)." (30. lpp.) Bruno - kalnietis, pašpietiekams, zina, ko viņam vajag un ko viņš grib, viņam ir sava vieta, viņš ir atteicies no sabiedrības un iesakņojies kalnā, un Pjetro - meklētājs, klejotājs, ceļotājs, kurš nevar atrast mājas, sevi. Viņus vieno kalns, kurš glabā stāstu, kā arī beznosacījuma pieņemšana, dziļa un patiesa saikne.

Kalni šajā stāstā spēlē īpašu lomu. Tie ir tie, kas šķir un kas vieno, kur strīdās un kur salīgst, kas attālina un kas satuvina, kur meklē un atrod jēgu, kur dzimst un kur mirst sapņi, ilgas, cilvēks.

Pamatojoties uz šo stāstu, ir uzņemta filma. Jāatzīst, ka mani vienlīdz ir aizrāvuši abi formāti - gan filma, gan grāmata.

Ja ir sarežģītas attiecības ar vecākiem un meklē izlīgumu, ja mīli dabu un esi saiknē ar to, ja meklē un nevari atrast savu vietu dzīvē, šī grāmata būs labs ceļābiedrs.

9. "MANS VECTĒVS BIJA ĶIRŠU KOKS", A. Naneti (latv. val. tulk. D. Meiere), Jāņa Rozes apgāds, 2018.


Puika Tonīno aug kuplā itāļu ģimenē - viņam ir mamma, tētis, divas vecmāmiņas un divi vectētiņi. Īpaša saikne Tonīno veidojās ar vienu no vectēviem - Otaviāno. Visa dzīve ģimenē apmeta kūleni, kad nomira vectēva sieva -zēna vecmāmiņa. Vienīgais, kas vectēvam palika, bija zoss Alfonsīna, kopīga māja ar lielu ķiršukoku pie tās, un ilgas pēc sievas. Lielu triecienu sagādā ziņa, ka ķiršukoku pie mājas vēlas nozaģēt un tā vietā uzbūvēt ceļu. Tas sagrauj Otaviāno veselību. Raizēs par arvien sliktāku vectēva stāvokli Tonīno vecāki ievieto viņu slimnīcā. Tas viņu padara dusmīgu un naidpilnu attiecībā pret citiem, jo ilgas pēc mājām ir lielākas nekā vajadzības pēc ērtas un drošas vides: "Es neko negribu, es gribu atpakaļ uz savām mājām!" Vectēvs burtiski regresē savā domāšanā un uzvedībā, tas ģimenei sagādā daudz raižu. "Trakāk kā ar mazu bērnu!", saka Tonīno mamma, Otaviāno meita. Pēc īpaši dīvaina vectēva izgājiena, viņu atkal ievieto slimīcā: "Vectēvs nokļuva mājā bez krāsām un no turienes vairs neatgriezās", "Tā vieta nebija viņam piemērota, tas bija cietums." Vectēvs mirst, ģimene cīnās ar varas iestādēm par ķiršu koku - simbolu, kas vieno visas trīs paaudzes, dzīvos un aizgājušos. Īpaša ir saruna staro mazo zēnu un viņa mammu, kura skaidro dēlam, ka pat tad, kad esam fiziski dzīvi, mēs varam mirt emocionāli, mūs sagrauž skumjas un vientulība: "Vectēvs nav ne jucis, ne ļauns, viņš vienkārši ir slims. Šeit iekšā. - Viņa pieskārās pie krūtīm, un es atcerējos slaveno ērkšķi. - Viņš saslima no vientulības, kad nomira vecmāte."


Īpaši aizkustinošs un sirsnīgs stāsts, kurš neatstās vienaldzīgu nedz pieaugušo, nedz bērnu. Grāmata īpaši palīdzoša var būt vecākiem, kuri vēlas ar saviem bērniem pārrunāt dzīves un nāves, mīlestības un zaudējuma tēmas.


10. "BĒGUĻI", U. Starks (latv. val. tulk. J. Pētersone), Liels un Mazs, 2018.


Mani uzrunā arī grāmatas, kuras nav atrodamas grāmatu plauktos, kas domātas pieaugušajiem, bet gan bērniem. Vēl viens sirsnīgs, dziļš, un tajā pašā laikā humora pilns stāsts par īpašu saikni starp paaudzēm - vectēvu un mazdēlu, sāpēm un zaudējumu, mīlestību. Vecie cilvēki nereti tiek "ieslodzīti" slimnīcā, bet viņu sirds ilgojas tikai un vienīgi pēc mājām. Nebrīvības izjūta un skumjas par zaudējumu - sievas nāvi, padara vectēvu asu, nejauku pret citiem. Mazdēls cenšas glābt situāciju un organizē vectēva "nolaupīšanu" un nogādāšanu mājās. Tikai tā, pārvedot no mājām sievas fotogrāfiju, kā arī burciņu brūkleņu ievārījuma, vectēvs atgūst sirdsmieru un atmaigst, atlikušās dzīves dienas pavadot slimnīcā."Biju palīdzējis viņam nokļūt paša celtajā vecajā mājā. Viņš varējis ieelpot jūras smaržu. Un es biju nogājis pagrabā un uznesis burku ar brūkleņu ievārījumu, kurā, pēc vectēva domām, kaut kādā mistiskā veidā atradās vecmamma." - "Tā nu daļa no viņas ir šajā zaptē . Saproti?"


Apbrīnojami un aizkustinoši ir lasīt, kā bērns integrē savā dzīves uztverē un izpratnē to, kas ir dzīve un nāve, kas varētu notikt pēc nāves, ka ciešanas ir dzīves sastāvdaļa.

Ne katram no mums ir drosme runāt par nāvi. Ja gribas bēgt no ciešanām, no domām par dzīves noslēgšanos un nāves neizbēgamību, neziņas un bailēm, labākais, kā tikt ar to galā, ir runāt par to. Tā vectēvs stāsta mazdēlam, kā viņš iedomājas debesu valstību, kā varētu būt aiz tās nezināmās robežas, kā debesīs satiks savu sievu, pēc kuras tik ļoti ilgojas.


 


NB! Šī NAV reklāma, sadarbība! Grāmatas ir izvēlētas pēc manas personīgās iniciatīvas, grāmatu apraksti ir mans autordarbs.



댓글


댓글 작성이 차단되었습니다.
bottom of page