top of page

10. septembrī ir Pasaules pašnāvību novēršanas diena




Cilvēki, kuri ilgstoši jūtas nomākti, bezcerīgi, bezpalīdzīgi, emocionāli un fiziski iztukšoti, izsīkuši, kuri nespēj rast sevī resursu tikt galā ar dzīves grūtībām un hroniski ieilgušu emocionālo smagumu, var attīstīt domas par pašnāvību.


Ikdienas darbā esmu novērojusi, ka:

Ne visi cilvēki, kuriem ir raksturīgas domas par pašnāvību, izstrādā pašnāvības plānu un veic pašnāvības mēģinājumus. Daudzi atzīst: "Es par to domāju, taču nekad to nodarītu"!

Savukārt daudziem pašnāvības domas kļūst ļoti uzmācīgas, un, ja klāt pievienojas vēl citi pastiprinošie faktori, tad pašnāvība cilvēka prātā diemžēl kļūst par "vienīgo risinājumu", "atbrīvošanās ceļu no ciešanām, jo tad "viss beidzot beigsies".


Klausoties klientu stāstījumos un kopīgi meklējot vismazāko "salmiņu", pie kā pieķerties, esmu piefiksējusi pieejas, ko paši klienti min kā kritiskajā brīdī (kad domas sliecas vairāk uz nāves, nekā dzīves pusi) palīdzošas, lai paliktu dzīves šai pusē. Dažas klientu atziņas esmu pārformulējusi ieteikumu formā. Varbūt kādam šī citu pieredze var būt noderīga un kritiskajā brīdī izšķiroša.




Labu vēlot,


Inese Elsiņa, PhD Psiholoģe, KBT psihoterapeite

bottom of page