Ērkšķogu lasīšana un psihiskā veselība: kāda saistība?

Savā darba ikdienā sastopu daudzus mentāli ļoti nogurušus cilvēkus. Man ātri kļūst skaidrs, kā viņi ir nokļuvuši savā dziļajā mentālā noguruma bedrē, no kuras izkāpt ir arvien grūtāk un grūtāk. Šādā bedrē kādreiz esmu bijusi arī es. Tāpēc gan personīgi, gan profesionāli mani ļoti saista jautājums, kāpēc mēs zaudējam pārlieku daudz un kā lai atjauno savus resursus?

Sākšu ar to, kā mēs nokļūstam mentālā izsīkuma bedrē. Pieļauju, ka daudzi ļoti labi pazīst iekšējo stāvokli "nav gana", "vajag vairāk". Mūsdienu pasaule ir tik ļoti intensīva un aktīva, ka "nav gana", "vajag vairāk" ir kļuvis par teju dabisku daudzu cilvēku stāvokli. Gan prasmīgi veidotas reklāmas un mārketinga aktivitātes, gan sociālo mediju algoritums un saturs, gan kopumā vide apkārt raida ļoti spēcīgus signālus, ka ir pieejams daudz, daudz kā tāda, ko tu varētu vēlēties un kas darīs tevi priecīgu un laimīgu.

Visi zina, ka sociālā salīdzināšanās nav veselīga, taču gribēt baudīt katru gadu tikai un vienīgi Tukumu vai Siguldu, kamēr citi brauc un pavada aukstās ziemas Taizemē, pavasaros brauc slēpot uz Alpiem, ir sāpīgi. Ir grūti negribēt, ja pats dzīvo īrētajā dzīvoklī, kamēr draugi un kolēģi pērk un iekopj paši savu īpašumu. Ir grūti negribēt, ja pats brauc ar sabiedrisko transportu, kamēr citi brauc ar savu auto, klausoties mūziku un dzerot siltu kafiju. Ļoti vilinoši. Mūsdienu pasaule ir būvēta tā, ka mēs gandrīz visi esam uz "vairāk gribēšanas adatas".

Ir grūti negribēt, ja apkārt daudzi ne tikai grib, bet arī sasniedz. Tikai mēs nereti nezinām un nenojaušam, cik katrs par to maksā! Es šeit domāju ne par finansiālajām izmaksām. Mūsdienu valūta ir arī veselība (fiziskā un psihiskā) un attiecības (ar sevi, partneri, bērniem, ģimeni, draugiem). Manuprāt, tās ir visvērtīgākās valūtas.

Apjaust, ka es arī gribu, bet man nav, ir cilvēciski sāpīgi. Tāpēc daudzi cenšas no sirds. Cenšas, vairāk un atbildīgāk strādājot, nereti arī paralēli mācoties un rūpējoties par ģimeni.

No mūsdienu cilvēka nereti tiek gaidīts neiespējamais. Es teiktu, superspēju cienīgas prasmes un personības īpašības. Profesionāli: perfektas komunikācijas prasmes, lieliskas problēmu risināšanas prasmes, atvērtība jaunajam un elastība, stresa noturība, spēja strādāt mainīgajos apstākļos, uzņemties atbildību, nemitīgi apgūt jauno, un vēl, un vēl.... Un jā, vēlams būtu arī spēt brīvdienās un savā atvaļinājumā izlasīt un atbildēt epastus, šad un tad palikt ilgāk darbā, pārāk bieži neslimot pašam un neņemt slimības lapas bērnu slimošanas laikā. Partnerattiecībās ir jābūt siltam, saprotošam, pieejamam, iekārojamam un iekārot spējīgam un vēl, un vēl... Un, protams, nedrīkst aizmirst par to, ka jāspēj arī būt pieejamam bērniem un spēt viņus emocionāli prasmīgi audzināt. Ģimenei jābūt nodrošinātai, jāvar atļauties aiziet uz kafejnīcām, restorāniem, baudīt koncertus un teātri, aizbraukt ceļojumā un vēl, un vēl... Pašam ir jābūt lieliskā fiziskā formā, stilīgi ģērbtam, koptam un vēl, un vēl...

Cilvēki piekūst. Piekūst no ārējām pasaules prasībam, gaidām un ārējā spiediena piepildīt tās, piekūst paši no savām iekšējām prasībām, vēlmēm, gaidām un iekšējā spiediena piepildīt tās. Un piekūst no bezgalīgiem, intensīviem signāliem - "Ir pieejams tik daudz! Ja gribi, tu to vari dabūt! Tev tikai ir jāgrib! Tu vari!"

Novēroju, ka daļa cilvēku apzināti vai neapzināti pretojas "iekļauties plūsmā", viņi cenšas aizmukt. Ja nevar aizmukt fiziski, jo ir jāiet uz darbu un rēķini ir jāmaksā, tad vismaz var aizmukt vielās, telefona skrollēšanā, kompulsīvajā seriālu un šovu skatīšanās, ēšanā un citās atakrībās, arī panikā un depresijā. Daļa cilvēku savukārt ļoti izmisīgi cenšas "iekļauties plūsmā", darot visu iespējamo, lai tikai būtu "uz zirga". Arī šeit nereti palīgā nāk "visi līdzekļi ir labi": stimulējošas vielas kā kokaīns, enerģijas dzērieni, kafija, ļoti intensīvas aktivitātes sociālajos tīklos u.c.

Tikai problēma ir tāda, ka mūsu organisms ir būvēts tā, ka mums nekad nebūs gana, ja vien sevi nemācēsim ļoti tīši un apzināti apstādināt, novērtēt esošo. Neiropsiholoģijā pastāv tāds termins kā dopamīna cilpa: "Saskaņā ar pētnieka K. Beridge teikto, pastāv divas savstarpēji papildinošas sistēmas: "gribēšanas" un "patikšanas" sistēma. Dopamīns ir daļa no "gribēšanas" sistēmas. Tas mudina veikt darbības. Savukārt "patikšanas" sistēma liek izjust apmierinātību un iepauzēt meklējumus. Taču "gribēšanas" sistēma ir stiprāka par "patikšanas" sistēmu. Tāpēc mēs esam tendēti meklēt vairāk un ignorēt to, ka mūs apmierina esošais. Tādējādi mēs nokļūstam dopamīna cilpā. Ja mēs neapstādinām uz kādu brīdi savu meklēšanu (gribēšanu), mēs bezgalīgi skrienam un skrienam pa apli." Dopamīna cilpas algoritms ir iestrādāts iepirkšanās jomā, uz dopamīna cilpas principa balstās absolūti visi sociālie tīkli - to algoritms un diemžēl arī pašu cilvēku veidotais saturs, azartspēles, datorspēles, seriālu un TV šovu princips u.c.

Tā cilvēki, kuri ir nokļuvuši dopamīna cilpā, kļūst mentāli izsīkuši, jo bezgalīgais skrējiens pēc vēl un vēl izdzen tik ļoti, ka vienā brīdī cilvēki vairs nepazīst sevi un šķiet, ka dzīve aizskrien gar acīm. Starp citu, varbūt šeit rodams arī viens no izskaidrojumiem tam, ka ļoti lielai daļai cilvēku ir izjūta, ka "laiks skrien", "neko nevar pagūt", "vakar bija pirmdiena, šodien ir svētdiena"?

Taču, kāds sakars dopamīna cilpai ir ar ērkšķogu lasīšanu un psihisko veselību?

---

Pašlaik ir rudens, īss brīdis pirms ziemas. Šonedēļ man dārzā bija jāpavada kāds laiks, atlapojot un nedaudz apgriežot rozes (t.i., viena no rožu audzēšanas un kopšanas aktivitātēm, ko veic rudenī). Zināms, ka rozes ir ērkšķaini krūmi, ar tiem tālu un ātri netiksi galā. Tā, strādājot dārzā pie padsmit rožu stādiem, piefiksēju, cik ļoti šis darbs prasa manu mieru, pilnīgu uzmanību, nesteigšanos - ne fizisku, ne mentālu. Impulsīvas, ātras, haotiskas darbības, prāta nemiers, steiga nozīmēs tika un vienīgi savainošanos (skrāpējumus un skabargas), dusmošanos un vēlmi pēc iespējas ātrāk pamest šo nodarbi. Kamēr biju aizņemta šajā nodarbē, atcerējos bērnību, kad vecmāmiņas laukos vasaras otrajā pusē, mums, maziem bērniem, bija jālasa ērkšķogas. Sākumā parasti bija šoks - tik daudz ogu, tik liels krūms, un vēl - viss ir ass. Taču es atradu veidu, kā to paveikt un biju ar to ļoti, ļoti apmierināta un lepna: es fokusējos tikai uz vienu zaru, uzmanīgi pacēlu to un lēnām, bez steigas nolasīju no viena zara visas ogas, vienu pēc otras. Tad ņēmu nākamo zaru un turpināju.

Es toreiz nezināju, kas ir apzinātība. Tagad es šo izprotu un saucu par pilnīgu apzinātības brīdi. Kā zināms, apzinātība mūsdienās ir viena no pieejām, kā rūpēties par savu psihisko veselību. Tā ietver apstāšanos, būšanu mirklī, neko nerisināšanu, sava veida atslābšanu, lēnu un uzmanīgu prāta un ķermeņa vērošanu, apzinātas, nehaotiskas un neimpulsīvas kustības, pateicību par to, kas ir un kas notiek, labvēlību pret sevi un objektu. Atlapojot rozes šogad, es biju fiziskā darbībā, bet pilnīgā mentālajā mierā. Apzinātība nav ašramos un retrītos veicama prakse, tā var būt ikviena visikdienišķākā un parastākā darbība, ko var praktizēt ikviens sava iekšējā miera un līdzsvara veicināšanai. Prāta un emocionālais līdzsvars un miers ir pašlaik tas, kas pietrūkst ļoti daudziem.

Ticu, ka, jo vairāk mēs ienesam savā dzīvē nesteidzības mirkļus, neskriešanu pēc "man vajag, es gribu" - vienalga, kādā formā tā izpaustos (atlapojot rozes, lasot ērkšķogas, pļaujot zāli, cērtot malku, tīrot logus vai rotājot piparkūkas, vērojot dabu u.c.), jo vairāk mums ir iespēju apzināti izkāpt no dopamīna cilpas. Tieši tajos brīžos nomierinās prāts un emocijas, ļaujot sajust, ka mēs esam kaut kas vairāk nekā tikai sazombējušies skrējēji pēc vēl un vēl. Kā savā grāmatā "Klusums trokšņa laikmetā" raksta Ē. Kage: "Atgādināt viens otram, ka justies labi nozīmē arī no kaut kā atteikties."