top of page

Kāpēc padoms "Kusties, ēd veselīgi!" cilvēkam depresijā nepalīdz? Depresijas apburtais loks.



Lasu un dzirdu dažādu speciālistu, bet arī sociālo tīklu aktīvo satura veidotāju padomus, kā var palīdzēt cilvēkam depresijā. Nereti tie balstās ieteikumos - sportot, elpot, ēst veselīgi, nodarboties ar aktivitātēm, kas dod prieku.


Šiem ieteikumiem pašiem par sevi nav nekādas vainas. Šīs aktivitātes patiesi var dod labumu depresijas vai depresijas simptomu mazināšanā. Dzīvot veselīgi - kustēties, veselīgi ēst un gūt dzīvē prieku, nevar nākt par ļaunu nevienam. Tajā pašā laikā, ja viss būtu tik vienkārši, kāds pētnieks jau sen būtu nopelnījis Nobela prēmiju. Depresija ir kompleksa slimība, kuras puzli veido katra cilvēka unikāla biopsihosociālo faktoru kopa. Taču šoreiz ne par to. Šī raksta mērķis ir par to, kāpēc depresijas gadījumā pat tad, kad cilvēks zina, kas viņam nāk par labu pašsajūtas uzlabošanā - piem., iziet ārā, vingrot, skriet, mazāk ēst saldumus, burgerus un frī kartupeļus, apciemot draugus vai palasīt grāmatu, nedara to? Kāpēc ieteikumi - kusties, ēd veselīgi un sarūpē sev prieku, tik vienkārši nestrādā?


 

Piemēram, 2023. gada pētījums, ko veica starptautiskā pētnieku komanda no Vācijas, Austrālijas, Nīderlandes u.c. valstīm A. Heissel vadībā, apkopo 41 citu pētījuma rezultātus, kuros kopā ir piedalījušies 2264 dalībnieki (vidēji 55 dalībnieki vienā pētījumā, kas ir ļoti maza izlase). Secināts, ka sportiskās aktivitātes ir efektīvs līdzeklis depresijas un depresijas simptomu mazināšanā, ka fiziskām aktivitātēm ir jābūt kā zinātniski pamatotai depresijas ārstēšanas pieejai, ja tās notiek supervizēti (kāda vadībā) un grupā, kā arī, ja fiziska slodze ir vidējas intensitātes un uzsvars ir uz aerobām aktivitātēm. Kā pētījumu ierobežojumu (kas neļauj rezultātus vispārināt un idealizēt) autori min mazas katrā pētījumā iesaistītās grupas (izlases) un pētījumos izmantoto metožu neviendabīgumu (katrs pētījums izvēlas atšķirīgas pētījuma metodes, tāpēc kopuma ir grūti salīdzināt pētījumus sava starpā). Tāpēc par fizisko aktivitāšu labvēlīgo ieteikmi uz depresijas un depresijas simptomu mazināšanu var lūkoties ar pozitīvu un daudzsološu tendenci un tiešām gana nopietni pamatoju palīgu, taču to nevar uzlūkot kā panaceju.


2019. gadā veiktais pētījums J. Firth vadībā apkopoja 16 pētījumus ar 45 826 dalībniekiem un secināja veselīgi uztura paradumi samazina depresijas simptomus neklīniskajā izlasē (pētījuma dalībniekiem nav uzstādīta depresijas diagnoze, bet ir novērojami depresijas simptomi). Pētījumi, kuros piedalījās sievietes, uzrādīja labākus rezultātus, nekā pētījumi ar vīriešu izlasēm. Savukārt arī 2023. gadā veiktais pētījums, kas apkopoja 5 citu pētījumu rezultātus (diemžēl ar ļoti mazu dalībnieku skaitu - 361, gandrīz uz pusi vairāk sieviešu nekā vīriešu), apliecināja veselīgu uztura patadumu labvēlīgo ietekmi uz dalībnieku ar klīniski diagnosticētu depresiju garastāvokļa uzlabošanos. Pētnieki atzīst, ka nav skaidrs, kas ir tie mehānismi, kas sniedz šādu rezultātu - pretiekaisuma efekts vai arī svara samazināšanās pacientiem ar lieko savu.


Jebkurā gadījumā, bez iepriekš minētajiem pētījumiem, zinātnisko apliecinājumu par fizisko aktivitāšu un veselīgu ēšanas paradumu labvēlīgo ietekmi ur depresiju ir gana daudz, taču tie ir specifiski orientēti, ar saviem ierobežojumiem, atšķirīgam metodēm un pieejām. Lai vai kā - dzīvot veselīgi - kustēties, veselīgi ēst un gūt dzīvē prieku, nevar nākt par ļaunu nevienam.


Taču mans raksta mērķis šoreiz nav diskutēt par fizisko aktivitāšu, ēšanas paradumu un citu labo lietu ietekmi uz depresijas un tās simptomu mazināšanu, bet gan par to,


kāpēc cilvēks, kuram ir klīniskā depresija vai ir attīstījušies depresijas simptomi, lieliski izprot, kas ir tas, kas varētu nākt par labu viņa pašsajūtas uzlabošanai, taču nedara to. Ļoti bieži no klientiem dzirdu: "Jā, es zinu, bet es nevaru saņemties!" "Esmu sliņķis!" Runa ir par depresijas apburto loku.


 

Depresijas būtība ir tā, ka organismā viss ir enerģijas saudzēšanas un pašsaglabāšanās režīmā. Iedomājieties telefonu, kuram beidzas baterija - ekrāns paliek tumšāks, daudzas funkcijas nevar tikt veiktas, jo ierīce automātiski ieslēdz "save mode". Arī depresijas gadījumā (atkarībā no dziļuma pakāpes grūtības var izpausties atšķirīgā izteiktības pakāpē) ir apgrūtinātas kognitīvās funkcijas (grūti koncentrēties, noturēt uzmanību, domāt, pieņemt lēmumus), ir liels fizisks nogurums, nereti līdz pat izsīkumam, miegainība vai tieši otrādi - nespēja aizmigt vai agra pamošanās, apātija - cilvēkam grūti izjust prieku, gandarījumu, motivācijas trūkums, raudulīgums vai tieši otrādi - nespēja paraudāt u.c. simptomi.


Šādā stāvoklī pateikt cilvēkam "Tev vajag sportot!" "Tev vajag veselīgi ēst!", "Tev vajag iet apciemot draugus, tas Tev uzlabos garastāvokli!" ir līdzīgi kā pateikt cilvēkam ar salauztu kāju "Skrien maratonu!". Cilvēks depresijā jūtas mentāli un fiziski noguris, dziļākā depresijas stadijā pat izsmelts un izsīcis, tukšs. Tas ir telefons uz 2-3% uzlādes robežas. Cilvēks saka, "Es zinu, ka vajag, bet es nevaru!'


Un te rodas apburtais loks. Cilvēks zina, ka vajag iet izkustēties, bet nevar saņemties pat piecelties no dīvāna. Viņš izvairās un atliek visu, kas var paņemt no viņa jau tā neesošās enerģijas vēl enerģiju nost. Tad sāk sev pārmest, dusmoties uz sevi, just vainas izjūtu. Lai mierinātu sevi un paglābtos no tik smagas vilšanās sevī, var sākt vairāk pastiprināti ēst (nereti kalorijām ļoti bagātu ēdienu) vai arī tieši otrādi neēst neko, lietot alkoholu. Bedre padziļinās.


Tas, ka cilvēka dzīvē samazinās labvēlīgo notikumu un aktivitāšu daudzums, daudz kas tiek atlikts, kavēts, nepadarīts, nerealizēts, padara cilvēku vēl kuslāku mentāli un fiziski. Cilvēks burtiski "slēdzas ārā". Tad sākas nākamais sevis vainošanas un sodīšanas cikls, līdz paliek vēl grūtāk.


Cilvēks novēro, ka dzīve notiek, rit, bet bez viņa līdzdalības. Redz, ka citi dzīvo, sapņo, realizē sapņus, bet viņš ir savas dzīves filmas vērorājs no malas, bet ne tās aktieris,


Pavisam dziļā bedrē cilvēki atzīst, ka jūt tukšumu un vienaldzību. Pasivitāte ir pāri visam. Bet, kā vēsta parunas, zem guloša akmens ūdens netek. Kamēr dzirnavas stāv, enerģijas nav un milti netiek malti. Jo kuslāka ir cilvēka ikdiena, jo liekāka nomāktība, un, jo lielāka ir nomāltība un apātija, jo kuslāks un mazkustīgāks cilvēks paliek.


Sociālajos tīklos esmu manījusi gadījumus "atsaukties" uz līdzīgiem pētījumiem, kurus minēju iepriekš, apgalvojot, ka, piem., fiziskās aktivitātes ir efektīvākas par psihoterapiju. Daļēji varētu piekrist - ja ikviens dzīvotu laukos un no plkst. 5.00 no rīta ietu pļavā, mežā un visu dienu kustētos, ļoti iespējams, depresija būtu retāk sastopama. Kaut gan arī šajā ziņā pētījumi nesniedz viennozīmīgas atbildes. Piem., Kanādā veiktais pētījims uzrādīja tikai minimālas atšķirības starp depresijas izplatības rādītājiem starp pilsētas un lauku reģioniem. Depresija ir kompleksa problēma. Tās aprūpē un ārstēšanā nav vienas vienīgas veiksmes atslēgas. Atsaukties uz pētījumem ir kļuvusi modīga tendence, bet izprast to būtību, redzēt kopainu un spriest kompleksi, nav tik bieža parādība. Sociālie tīkli mīl īsumu, skaļumu un krāšņumu. Bet cilvēka dzīve un problēmas nav 2×2=4.


Tāpēc precizitātes labat varētu teikt, ka, fiziskās akvitiātes noteikti atstāj labvēlīgu ietekmi uz depresiju un depresijas simptomu mazināšanu, ar nosacījumu, ka 1)..... 2)..... 3)....., 4)..... .


No profesionālās pieredzes varu apgalvot, ka cilvēkam ar depresiju vairāk vērtīgi ir nevis zināt, KAS ir jādara, bet KĀ jādara, lai soli pa solim varētu tikt uz ceļa un uzsāktu rūpes par sevi. Un psihoterapija ļoti bieži ir tieši tā, kas sniedz cilvēkam to gaismu tuneļa galā, kā izkļūt no strupceļa un bezizejas, palīdz pārraut apburto loku.


Mans aicinājums:

  • Speciālistus, kuri strādā fizioterapijā, fitnesā, sportā, aicinu ņemt vērā depresijas apburto loku un cilvēka depresijā tik izteikto izvairīšanās uzvedību, un meklēt stratēģijas, kā mudināt cilvēku atnākt uz treniņu vairāk par vienu reizi.

  • Sociālo tīklu kontu autorus (nespeciālistus) aicinu būt kritiskiem un analītiskiem, kā arī sociāli atbildīgiem un runāt savas kompetences robežās.

  • Cilvēkus, kuriem ir depresija vai kuri izjūta depresijas simptomus, aicinu rūpīgi izvērtēt informāciju, un, ja runa ir par psihisko un fizisko veselību, uzticēties profesionālajai kompetencei un pieredzei, nevis izklaidejošam un uzmanības piesaistošam saturam bez seguma.

  • Līdzcilvēkus, kuri ir blakus cilvēkam ar depresiju, aicinu nedod instrukcijas vai pamācības (kas ir jādara - "Ej sportot, paēd normāli!"), bet darīt līdzi un ar cilvēku kopā ("vilkt" ārā uz pastaigu, uzvārīt zupu utt.). Nepadodieties, jo 80% gadījumu cilvēks ar depresiju dusmosies, norobežosies, atteiks un negribēs piedalīties.


Manā skatījumā, multifunkcionālā sadarbība (sports, medicīna, psihiskās veselības aprūpe), nevis kādas jomas izcelšana vai noniecināšana, var būt labākais palīgs cilvēka veselības sakārtošanā.


Lai visiem veselīgi!


Inese Elsiņa, PhD Psiholoģe, KBT psihoterapeite

Comments


bottom of page