Psiholoģe: pusaudža depresiju vispirms novēro līdzcilvēki.

Garš, bet ļoti vērtīgs raksts, ko izveidoja S. Kraukle no portāla delfi.lv sadarbībā ar mani par pusaudžu depresiju.

Pusaudžu gadi ir laiks, kad cilvēks piedzīvo lielas pārmaiņas, kas skar viņa emocionālo un fizisko pasauli. Taču daudzi jaunieši nespēj tikt galā ar pārmaiņām un sabiedrības spiedienu, kā rezultātā viņi piedzīvo depresiju, kas krasi ietekmē viņu dzīves kvalitāti un dažkārt pat vēlmi dzīvot. To, kas liecina par to, ka jaunietim ir depresija un kā viņam palīdzēt tikt ar to galā, stāsta psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite, LU psiholoģijas doktorante Inese Elsiņa.

"Pasaules Veselības organizācija regulāri uzsver, ka jauniešu psihiskā veselība ir kritisks punkts daudzās pasaules valstīs. Arī Latvija nav izņēmums. Līdz ar to tai vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību", uzskata psiholoģe. Tāpat Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pasaulē vidēji ik pēc 40 sekundēm kāds cilvēks izdara pašnāvību, tātad dienā tie ir aptuveni 3000 cilvēku. Latvija diemžēl šajā ziņā ir viena no Eiropas līderēm. Mums priekšā ir tikai Baltkrievija, Ukraina un Lietuva. Latvijā uz 100 000 cilvēkiem aptuveni 31 no tiem gada laikā nolemj pats izbeigt savu dzīvi.

Turklāt Pasaules psihiskās veselības pētījumos ir atklāts, ka aptuveni 60 līdz 80 procentu cilvēku, kas izdarījuši pašnāvību, tajā brīdī ir cīnījušies ar depresiju, liecina Latvijas Psihiatru asociācijas un Rīgas Stradiņu universitātes (RSU) Psihiatrijas un Narkoloģijas katedras izveidotajā portālā "Depresija.lv" sniegtā informācija. Jāatzīst gan, ka pietrūkst datu par to, kāds ir konkrētāks sadalījums pa vecuma grupām – cik daudz ir pieaugušo, cik pusaudžu. Taču Veselības pamatnostādnēs 2014. līdz 2020. gadam ir minēts, ka arī bērni un pusaudži ietilpst pašnāvību risku grupā.

Raidījumā "LNT top 10" sniegtā informācija liecina, ka desmit gadu laikā ir novērtos – pieauguši vīrieši pašnāvības izdara četras līdz piecas reizes biežāk nekā sievietes. Taču ar pusaudžiem ir citādāk. Elsiņa min, ka pētījumu dati liecina, ka depresija, kas pasaulē tiek minēta kā viens no pašnāvības motīviem, daudz biežāk piemeklē pusaudžu meitenes nekā zēnus.

Depresija ir simptomu kopums, taču tās diagnozi nosaka ārsts, uzsver Elsiņa. Tajā pašā laikā ir ļoti būtiskas apkārtējo cilvēku, kuri ir ciešā kontaktā ar pusaudzi – pedagogi, vecāki, draugi, zināšanas un prasmes atpazīt depresijas pazīmes, lai pusaudzim pēc iespējas ātrāk tiktu sniegta palīdzība.

Sevišķi būtiska loma pusaudžu psihiskās veselības kontekstā ir vecākiem. Tieši viņu novērojumi un iesaiste bērna dzīvē var mainīt viņa nākotni un, iespējams, pat mazināt risku saslimt ar depresiju. Psiholoģe uzsver, ka ir ļoti būtiski ir būt kontaktā ar savu bērnu, veltot viņam savu uzmanību un rūpes. "Šeit runa nav tikai par lielu vecāku aizņemtību, bet arī par to, ka Latvijā diemžēl nereti bērni tiek atstāti ar vecvecākiem, kamēr vecāki aizbrauc strādāt uz ārzemēm," viņa stāsta. Varētu šķist, ka daži mēneši bērnam prom no vecākiem un otrādi neradīs atsvešinātības sajūtu, taču tā nebūt nav. Arī šāds laika periods ir pietiekošs, lai bērns atsvešinātos no vecākiem un lēnām zaudētu kontaktu.

Tāpat ļoti svarīga ir arī emocionāla tuvība starp bērnu un vecākiem. "Jo veselīgāka ir emocionālā piesaiste starp vecāku un bērnu, jo bērnam ir mazāks risks attīstīt ne tikai depresiju, bet arī citus emocionālos un somatiskos traucējumus," Elsiņa skaidro.

Vecākiem ir ne tikai svarīgi būt līdzās un veidot emocionālo piesaisti, bet arī sarunāties ar bērnu un iemācīt viņam izpaust emocijas un runāt par savām sajūtām. Psiholoģe stāsta, ka bieži vien, kad viņa pusaudžiem jautā, kā viņi jūtas vai ko domā par konkrēto situāciju, viņi vāji spēj atpazīt savas domas un izjūtas, to savstarpējo saistību un ietekmi uz viņu uzvedību. Tāpat pusaudžiem nereti ir grūtības dalīties ar citiem par to, kā viņi jūtās un kā viņiem iet. Elsiņa uzskata, ka šīs ir lietas, kuras jau no mazotnes bērnam tiek mācīts ģimenē. "Ja bērns to dzīves laikā nav apguvis, un nāk pusaudžu laiks ar visiem saviem izaicinājumiem, un to ir virkne, tad pusaudzis ir apjucis, jo viņš nezina, kas notiek viņa prātā, kā viņš par to jūtas un kā to paust citiem. Tas apjukums ir milzīgs, un kad nāk vēl papildus citi simptomi, piemēram, depresijas gadījumā palielināta aizkaitināmība, prieka un entuziasma trūkums, nogurums, miega problēmas u.c., tad viņš jūtas bezspēcīgs, vientuļš un nesaprast, "Līdz ar to vecākiem ir būtiski mācīt bērniem socāli emocionālās prasmes – sevis un citu apzināšanos, pašregulācijas prasmes u.c.

Lai konstatētu iespējamo depresiju un pieņemtu lēmumu meklēt palīdzību pie speciālistiem, ļoti svarīgs ir pusaudžu līdzcilvēku – vecāku, draugu un pat pedagogu zināšanas, vēlme iesaistīties un palīdzēt. Viņiem būtu jāspēj atpazīt un laikus pamanīt pazīmes, kas varētu liecināt par depresiju. Līdzcilvēku vērība var palielināt iespēju, ka pusaudzis savlaicīgi saņems nepieciešamo palīdzību.

Ja depresīvs jaunietis nevēršas pēc palīdzības ne savas, ne apkārtējo iniciatīvas vadīts, tad tiek nopietni traucētas viņa biopsihosociālā funkcionēšana. Elsiņa skaidro, ka bioloģiski tas nozīmē, ka bērns ir pakļauts nemitīgām mokām – miega trūkumam un ēšanas izmaņām, enerģijas un vitalitātes trūkumam, paaugstinātai aizkaitināmībai, motivācijas trūkumam, uzmanības un koncentrēšanās spēju traucējumiem. Psiholoģiski viņš var just diskomfortu, tukšumu, nevēlēšanos neko darīt, apjukumu, kas var radīt arī citas veselības problēmas.

Psiholoģiskais diskomforts var papildus radīt arī somatiskas reakcijas, piemēram, dažāda veida sāpes, kurām var nebūt medicīniska izskaidrojuma. Tāpat cieš arī viņu sociālās funkcijas – viņi nevar sociāli pašrealizēties, veidot attiecības, notiek sociālā norobežošanās, kas pusaudžu vecumposmā ir kritiski. Neārstējot depresiju, var parādīties arī citas problēmas, piemēram vielu atkarības un autoagresijas epizodes, piemēram, graizīšanās, kas apgrūtina ārstēšanās procesu. Psiholoģe uzsver, ja depresijas sākotnējā stadijā ir jārisina tikai atsevišķas problēmu jomas, tad vēlāk, ja depresīvs stāvoklis ir ieildzis, ir jārisina arī dažādas atkarības. Ja depresija ievelkas, tad pusaudzim var rasties ar pašnāvnieciskas domas.

Elsiņa stāsta, ka viņas pieredze liecina – gan sabiedrībai kopumā, gan vecākiem ir nepietiekoši daudz informācijas par to, kādas ir depresijas pazīmes un kā tās atpazīt. Tāpat daudzi vecāki nav informēti par to, kas viņiem būtu jādara brīdī, kad viņi savam pusaudzim ir novērojuši iespējamās depresijas pazīmes.

Īpaši izaicinoši vecākiem atpazīt depresijas pazīmes pusaudzim ir viņa vecuma posma īpatnību dēļ. Nereti ir grūti nošķirt, kad pusaudzis izpauž viņa vecumposmam raksturīgas iezīmes, bet kad viņa uzvedība liecina par klīniska rakstura novirzēm. Piemēram, pusaudžiem ir raksturīga vēlme norobežoties no vecākiem, taču tajā pašā laikā saglabājas vēlēšanās būt kontaktā ar vienaudžiem. Taču depresijas gadījumā vēlme palikt vienatnē ir ievērojami biežāka, arī draugu aicinājumi satikties var tikt noraidīti. Taču tā ir tikai viena no pazīmēm, kas liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc ir jāpievērš uzmanība arī pārējiem simptomiem, kas varētu liecināt – manam pusaudzim ir depresija.

Pazīmes, kurām vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību:

Pazemināti mācību sasniegumi. Tā ir viena no pazīmēm, kuru salīdzinoši ātri novēro ne tikai vecāki, bet arī pasniedzēji. Psiholoģe stāsta, ka nereti pie atzīmju pasliktināšanās bieži vien tiek vainots pusaudžu slinkums un vēlme neko nedarīt. Taču šajā gadījumā mācību kvalitātes zudums saistās ar uzmanības un koncentrēšanās spēju pazemināšanos, nogurumu un vitalitātes trūkumu. Reti kad līdzcilvēki pazeminātus mācību sasniegumus uzskata par vienu no depresijas pazīmēm, kas liecina, ka pusaudzim ir jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Uzmanības un koncentrēšanās problēmas. Skolā pusaudzis nereti stundu laikā nespēj koncentrēties pasniedzēja teiktajam vai uzdotajam. Bieži vien mēdz "aizpeldēt" un nespēj uztvert to, kas notiek stundas laikā.

Miega problēmas – pusaudzim ir grūti vakaros aizmigt, vai naktī viņš nemitīgi ceļas augšā un cīnās ar bezmiegu. Tas noved pie izteikta noguruma, izjūta, ka gulēt var bezgalīgi un nekad neizgulēties. Elsiņa piebilst, ka ir svarīgi pavērot arī to, vai pusaudzis naktī nelieto mobilās ierīces.

Intereses un motivācijas samazināšanās. Tas ir gan attiecībā uz hobijiem un mācībām, gan draugiem un ģimeni. Pusaudzim šķietami neko negribas darīt, tikai gulēt gultā un pavadīt laiku vienatnē. Aktivitātes, kas agrāk sagādāja prieku, vairs nešķiet saistošas.

Iepriekš minētā depresijas pazīme iet roku rokā ar sociālā kontakta un kvalitātes samazināšanos. Pusaudzim var zust vēlme pavadīt laiku ar saviem vienaudžiem, tā vietā viņš izvēlas pavadīt laiku vienatnē savā istabā. Var arī būt situācijas, kad viņš aiziet satikties ar draugiem, taču tas vairs nesagādā prieku. "Tas nav tipiski pusaudžiem. Viņiem parasti ļoti patīk iet ārā ar draugiem. Viņi visbiežāk vienaudžu kompānijā labprātāk pavadītu ilgāku laiku, nekā vecāki ļauj," viņa skaidro.

Pašvērtējums ir vēl viena tēma, ko pusaudzis var aktualizēt šajā sakarā. Pievērsiet pastiprinātu uzmanību, ja pusaudzis saka: "Esmu tizls. Man nekas nesanāk. Kāpēc es vispār piedzimu?" vai izsaka līdzīgas nievājošas frāzes attiecībā uz sevi, savu ķermeni un prāta spējām.

Izmaiņas ēšanas paradumos. Pusaudzis var sākt ēst viņam netipiski daudz vai gluži otrādi – vispār atsakās ēst, kas nāk komplektā ar sliktu apetīti.

Paaugstināts aizkaitinājums un straujas garastāvokļa svārstības. Šī pazīme daudziem vecākiem un pedagogiem var "iet gar ausi", jo šķiet, ka pusaudži paši par sevi bieži vien ir viegli aizkaitināmi. Taču arī šai pazīmei vajadzētu pievērst uzmanību. Vecāki pazīst savu bērnu, un viņi zina, kādas situācijas vai sarunu temati viņu visbiežāk aizkaitina. Līdz ar to, ja pamani, ka tavs bērns ir vieglāk aizkaitināms nekā parasti, pievērst tam uzmanību, un neļauj šai depresijas pazīmei "aizslīdēt tev gar acīm".

Raudulīgums un nomāktība. Psiholoģe skaidro, ka daudzi pusaudži, kas sirgst ar depresiju, stāsta, ka viņi var raudāt bez iemesla. Turpretim citi atzīst, ka viņi gribētu, bet nevar paraudāt, jo tik ļoti cenšas apspiest savas emocijas. Svarīgi ir atzīmēt, ka tas nav vienas dienas noskaņojums, bet gan saglabājas ilgstoši un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti.

Somatiskas sūdzības, piemēram, galvas sāpes. Kā jau iepriekš tika minēts, depresijas psiholoģiskie faktori var izraisīt arī dažādus fiziskus traucējumus, piemēram, galvas sāpes. Bieži vien, ievērojot šo simptomu, vecāki vēršas pie speciālista, lai ārstētu galvas vai cita veida sāpes, aizmirstot, ka fiziskie simptomi var norādīt arī uz psihiska veida grūtībām.

Pašnāvnieciska rakstura domas. Psiholoģe skaidro, ka smagākos depresijas gadījumos pusaudži uzskata, ka vieglāk ir nomirt, jo tad viss atrisināsies. Tāpat dažreiz viņi uzskata, ka tad, ja viņš nomirtu, visiem būtu vieglāk. Bērna runas par nāvi (savu un citu) un ar to saistītām tēmām nevajadzētu ignorēt.

Psiholoģe atklāj, ka arī atkarības var būt viena no depresijas izpausmēm. "Pusaudži, kuras satieku savās konsultācijās saka, ka, "skrollējot" telefonu vai skatoties filmas vienu pēc otras daudzu stundu garumā, viņi atslēdzas no savām smagajām izjutām, no reālās pasaules, kurā nejūtas labi. Virtuālā realitāte sniedz iespēju emocionāli distancēties," viņa skaidro.

Pēc šīm pazīmēm, ne tikai līdzcilvēki, bet arī pats pusaudzis var noteikt, ka kaut kas nav kārtībā.

Psiholoģe piebilst, ka viss ir atkarīgs no līdzcilvēku vērības: "Ir jābūt ļoti vērīgam vecākam un pedagogam." Taču dažreiz šīs pazīmes ir grūti novērot, jo pusaudzis apzināti tās cenšas noslēpt. Psiholoģe stāsta, ka jaunieši šajā vecuma posmā grib būt "normāli" un tādi paši kā citi. Tiklīdz pusaudzis sajūt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, uz ko norāda arī apkārtējie – pedagogi, vecāki un, iespējams, draugi, viņi noslēdzas. Psiholoģe atklāj: "Viņi man bieži vien stāsta: "Es labāk neizrādu neko, nesaku nevienam neko, jo es negribu, lai man uzdod jautājumus."" Tāpat depresijas nomāktie pusaudži psiholoģei atzīst, ka viņi cenšas pasmaidīt, uzlabot sekmes un visādi citādi mēģina noslēpt savas sajūtas, kaut patiesībā jūtas ļoti nomākti. Tieši šī iemesla dēļ pusaudža līdzcilvēkiem jābūt īpaši vērīgiem – brīdī, kad pamani, ka jaunietis izturas viņam neraksturīgi, pievērs pastiprinātu uzmanību viņa darbībām, atbildēm uz jautājumiem un noskaņojumam. Sevišķu vērību pievērs augstāk minētajiem depresijas simptomiem. Ja novēro, ka vairāki augstāk minētie faktori sakrīt, centies aprunāties ar pusaudzi un meklēt palīdzību pie speciālista. Ja vecāku sarunas ar pusaudzi nevedas, meklējiet trešo personu, kurai pusaudzis varētu uzticēties.

Iespējamie slimības cēloņi

Psiholoģe gan atzīst, ka vēl aizvien tiek meklēti iemesli tam, kāpēc vieni pusaudži, esot līdzīgos apstākļos, attīsta depresijas simptomus, bet citi, nē. Taču ir iespējams noteikt depresijas cēloņus. Zinātnē dominē biospihosociālais modelis, kas nosaka, ka pusaudžu depresiju izskaidro gan ģenētiskie un bioloģiskie faktori, individuālspiholoģiskie un vides faktori.

Daži iespējamie depresijas iemesli:

Ģentiskais faktors. Viens vai abi vecāki vai vecvecāki kādā dzīves posmā ir piedzīvojuši depresiju.

Dzimums. Psiholoģe stāsta, ka ar pusaudžu depresiju daudz vairāk sirgst meitenes nekā zēni.

Vecums. Depresija tiek novērota aizvien jaunākiem bērniem, taču savu straujāku attīstības apgriezienus uzņem tieši pusaudžu vecumposmā (no 12-18 gadiem). Tas saistāms ar virkni biopsihosociālu izaicinājumu ar kuriem pusaudžiem jāsastopas.

Personīgās rakstura iezīmes, piemēram, augsts neirotisma, negatīvisma līmenis. To, kas veido bērna temperamentu, lasi šajā rakstā.

Negatīva dzīves pieredze. Tā var būt ģimenē, skolā vai draugu lokā, piemēram, vecāku šķiršanās vai kāda tuva radinieka nāve, piedzīvotā vardarbība u.c.

Sociāli aspekti, piemēram, mobings. Psiholoģe piebilst, ka Latvijā skolās un virtuālajā vidē tā ir ļoti izteikta parādība, kurai vecākiem vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību. Kas ir vienaudžu vardarbība, kā to atpazīt un kā rīkoties, kad tas tiek konstatēts, lasi šajā rakstu izlasē.

Spiediens no apkārtējiem. Pusaudžu vecumā uz bērniem tiek likts liels spiediens, ar kuru ne visi jaunieši spēj tikt galā. "Sociāli uz pusaudzi tiek liktas daudzas cerības un gaidas, piemēram, jāizvēlas nākotnes profesija, jāizvēlas, kur tu iesi mācīties, tāpat tev ir pietekami labi jāmācās, jo no tā ir atkarīgs, vai tu vispār kaut ko dzīvē varēsi sasniegt, tad tev ir jāspēj veidot attiecības, iespējams, arī romantiskās attiecības, jo citādi esi lūzeris," Elsiņa skaidro.

Zinātnē tiek minēta virkne citu iespējamo depresiju veicinošo faktoru: zemas sociāli emocionālās prasmes, perfekcionisms, piesaiste u.c.

Psiholoģe gan piebilst, ka nav vienas konkrētas formulas, kas spētu izskaitļot to, kurš pusaudzis piedzīvos depresiju, bet kurš nē. "Parasti tas ir daudzu un dažādu faktoru kopums. Ja pusaudzim ir tikai viens no minētajiem faktoriem, tas nebūt nenozīmē, ka viņš piedzīvos depresiju. Taču, ja vairāki faktori saliekas kopā, tad tas palielina risku," viņa skaidro. Tāpat viņa piebilst, ka nekad nevar zināt, kurš no faktoriem ir noteicošais. Ļoti bieži viens no augstāk minētajiem faktoriem darbojas kā "palaidējmehānisms". Piemēram, 15 gadīgais pusaudzis kārto eksāmenus, un neilgi pēc tam viņam sākas depresija. Vecāki uzskata, ka tieši eksāmeni bija pie vainas psihiskai saslimšanai, taču Elsiņa skaidro, ka viens faktors neveido depresiju, visticamāk, ka jau iepriekš ir bijusi slimības attīstībai labvēlīga vide. Tas nozīmē, ka eksāmeni šajā gadījumā bija tikai palaidējmehānisms, kas šai depresijai ļāva vaļu.

Ārstēšana

Ja savā pusaudzī pamani kādu no minētajiem simptomiem, tad aprunājies ar viņu. Centies noskaidrot, piemēram, kāpēc viņa atzīmes ir pasliktinājušās vai kāpēc viņš vairs nevēlās pavadīt laiku kopā ar draugiem. Psiholoģe skaidro, ka sarunai jābūt neuzbāzīgai, smalkjūtīgai un empātiskai, īstajā laikā un vietā, jo pusaudzis ļoti bieži var izvairīties no sarunas, sakot, ka viņam viss ir labi un lai liek viņu mierā. Šeit svarīga loma ir jau iepriekš pieminētajai emocionālajai saiknei starp vecākiem un bērniem.

Taču, ja pusaudzis nav atvērts runāt ar vecākiem, iespējams, viņš labprātāk aprunāsies ar kādu trešo personu, kura nav ar viņu saistīta. Psiholoģe skaidro, ka to noteikti vajag piedāvāt kā vienu no opcijām, kā palīdzēt bērnam atklāt savas izjūtas un pārdzīvojumu. "Attiecības pusaudžu periodā ar vecākiem var būt diezgan saspīlētas, bet, neskatoties uz to, vecākiem ir jācenšas atrast veids, kā būt saiknē ar pusaudžiem," viņa stāsta. Tajā pašā laikā pusaudzi noteikti var mudināt runāt ar kādu citu, ko viņš uzskata par savu uzticības personu. Depresijas gadījumā atklātām sarunām ir milzīga loma, līdz ar to vecākiem vajadzētu panākt, lai viņu atvase par to var brīvi runāt, ja ne ar viņiem, tad kādu citu.

Kā viena no efektīvākajām depresijas ārstēšanas metodēm tiek uzskatītas medikamentozā terapija apvienojumā ar psihoterapiju, ko izmanto gadījumos, ja depresijas pakāpe ir smagāka, stāsta Elsiņa. Taču vieglāku slimības pakāpi var ārstēt tikai ar psihoterapijas palīdzību. Tāpat tiek izmantotas arī kognitīvi biheiviorālā psihoterapija. Tā ir zinātniski pārbaudītas un atzītas par efektīvu darbā ar depresiju, atklāj psiholoģe. Tā ir psihoterapijas metode, kas strādā uz domu, izjūtu un uzvedības izzināšanu un to kopsakarību meklēšanu. Tā tiek pielietota, strādājot ar dažādiem psihiskiem traucējumiem, ne tikai ar depresiju, bet arī trauksmi un citiem.

To, kura no minētajām ārstniecības metodēm katram pacientam ir prioritāra, nosaka ārsts. "Ja depresija pusaudzim izpaužas vairāk kā depresīvs noskaņojums, tad to iespējams koriģēt arī ar psihoterapijas metodēm, bet, ja stāvoklis ir smagāks, proti, ir traucētas gan fizioloģiskās, gan psiholoģiskās funkcijas, tad arī pusaudžiem ārsts var nozīmēt papildu arī medikamentozo pieeju " skaidro psiholoģe. Viņa gan piebilst, ka, neskatoties uz to, daudzi pusaudži nemaz nenonāk līdz ārstam.

Varētu šķist, ka ar depresiju vieglā stāvoklī var tikt galā arī mājas apstākļos un ārsta palīdzība nav nepieciešama. Taču psiholoģe piebilst, ka diezin vai vecāki apzinās situācijas nopietnību: "Es rekomendētu vienmēr griezties pie speciālistiem, jo vecākiem ļoti grūti ir izvērtēt depresijas smaguma pakāpi," viņa skaidro. Elsiņa iesaka arī tad, ja parādās tikai daži no simptomiem, vērsties pie speciālistiem, kā arī pievērst bērna uzvedībai pastiprinātu uzmanību. "Svarīgi ir būt vērīgiem un uzmanīgiem, nepalaist garām. Var būt situācijas, kad sākotnēji ir viens vai divi simptomi, bet pēc neilga laika - vesels komplekss. Tas var būt sniega bumbas efekts," viņa piebilst.

Psiholoģe atzīst, ka Latvijā vajadzētu uzlabot pakalpojumu pieejamību pusaudžiem ar depresiju. "Viss pie mums notiek lēniem solīšiem," viņa piebilst. Šobrīd jauniešiem ir pieejams "Pusaudžu resursu centrs". Tajā pusaudži, kuri sirgst no atkarībām, piemēram, pārmērīgu datora vai mobilo telefonu lietošanu, kā arī tie, kuriem ir raksturīgas uzvedības problēmas un emocionālie sarežģījumi, var saņemt nepieciešamo palīdzību. Vairāk par "Pusaudžu resursu centru" lasi šajā rakstā.

Vecāki pēc palīdzības var vērsties arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Tur nepieciešamības gadījumā ir iespējams saņemt bezmaksas konsultācijas pusaudžiem. Tā diemžēl ir viena no retajām vietām, kur bērnu psihiatru, psihologu un psihoterapeita pakalpojumus var saņemt bez maksas.

Psiholoģe gan atklāj, ka dažreiz slimība liek uz savu ģimenes dzīvi paskatīties no cita skatu punkta, jo, kad pusaudzim tiek konstatēta depresija, vecāki atskatās, lai saprastu, kur audzināšanas gaitā ir bijušas nepilnības. Slimība nereti liek izvērtēt arī to, kā funkcionē ģimene kā sistēma. "Kaut arī tā ir slimība, nereti tā dod stimulu ģimenei padomāt par to, kas notiek mūsu attiecībās," viņa skaidro.

Kā atrast piemērotāko speciālistu?

Konstatēt, ka kaut kas ar tavu bērnu nav kārtībā ir viens, bet ko darīt, kad saproti – mums ir vajadzīga speciālistu palīdzība. Elsiņa skaidro, ka daudzi vecāki ir apmulsuši par to, kur un kā meklēt speciālistu, kas viņu bērnam palīdzētu tikt galā ar depresiju.

Elsiņa skaidro, ka pirmā vecākiem un bērniem pieejamākā vieta ir skola, kur pēc palīdzības var vērsties pie tur strādājošā psihologa. Viņš, pavērojot bērnu un aprunājoties ar skolotājiem, parasti uzreiz redz, cik problēma ir nopietna un iesaka, kur tālāk vērsties. Elsiņa atklāj, ka skolu psihologu kompetences un resursi šajā gadījumā ir ierobežoti, līdz ar to vecākiem būs jāmeklē papildus palīdzība.

Viņi var vērsties jau iepriekš pieminētajā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, pie bērnu psihiatra vai psihologa. Tie ir valsts apmaksāti pakalpojumi, līdz ar to diemžēl tas nozīmē arī garas gaidīšanas rindas. Ir arī privāti praktizējoši bērnu ārsti, psihiatri un psihoterapeiti. Taču pirms došanās pie kāda no speciālistiem, Elsiņa rekomendē pārliecināties par viņa kvalifikāciju un izglītību, meklējot informāciju asociāciju mājas lapās.

Jāatzīmē, ka daudziem vecākiem ir bažas un raizes, kas notiks tad, ja bērns nonāk speciālistu redzeslokā. Elsiņa iesaka pievērst uzmanību pašlaik notiekošajai sociālajai akcijai "Cilvēks, nevis diagnoze", kas var palīdzēt būt atvērtākiem palīdzības saņemšanai.