top of page

Speciālista meklējumu labirinots. Kas ir kas psihiskās veselības jomā?



Cienījamie manas lapas sekotāji, klienti! Vakar 11.01.2021. LTV1 ir izskanējis raidījums Aizliegtais paņēmiens (turpmāk tekstā AP) “Terapeits bez grāda”. Sirsnīgi iesaku noskatīties, jo raidījums labi aktualizē jautājumu "Kas ir kas?" psihiatrijas, psiholoģijas, psihoterapijas jomā.

 

Mana dziļākā pārliecība ir tā, ka ikvienas jomas speciālistam ir jābūt atbilstoši izglītotam, kvalificētam. Latvijā psiholoģijas un psihoterapijas jomā strādā gan daudz patiesi profesionāļu, gan diemžēl arī ļoti daudz tādu, kuri konsultē cilvēkus dažādu jautājumu kontekstā un kuri nemaz nav kvalificēti veikt šāda veida darbu.


 

Speciālista kvalifikāciju nosaka iegūtā pamatizglītība, kā arī papildu izglītība konkrētajā jomā. Ar šo es aicinu pārliecināties pašiem un mudināt savus līdzcilvēkus iegūt informāciju, uz kā balstās konkrēta speciālista kvalifikācija, kura pakalpojumu vēlaties izmantot.


Diemžēl vai par laimi arī es esmu nokļuvusi AP raidījumā. Tiku iztirzāta kvalifikācijas atbilstības kontekstā. Tālak rakstītais ir gan par mani, gan par sistēmu. Tika uzdots jautājums, vai psihologs ar psihoterapijas izglītību drīkst sevi saukt par psihoterapeitu.


Pirmkārt, par manu kvalifikāciju visa informācija ir pieejama publiski www.ineseelsina.lv sadaļā “Par mani”. Bez citām augstākajām izglītībām, runājot par psiholoģijas jomu, man ir profesionālais maģistra grāds psiholoģijā. Tāpat ir pietiekama pieredze, kas ļauj būt par sertificētu psiholoģi klīniskajā, veselības un konsultatīvajā jomā. Par to var pārliecināties Psihologu publiskajā reģistrā. Pašlaik esmu arī zinātņu kandidāte psiholoģijā un tuvākajā laikā LU iegūšu doktora grādu psiholoģijā. Kopumā psiholoģijas izglītībā ir ieguldīti nedaudz vairāk kā 10 gadi (precizējums 31.01.2023, zinātņu doktora grādu psiholoģijā ieguvu 2021.g. seprembrī).


Otrkārt, man ir papildu izglītība KBT jeb kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā. KBT ir pasaulē atzīts, empīriski jeb zinātnē balstīts un pārbaudīts psihoterapijas virziens, kas tiek atzīts par efektīvu darbā ar daudziem psihiskiem traucējumiem un psiholoģiskajām grūtībām. Apkopojumu par šī psihoterapijas virziena galvenajām vadlīnijām var lasīt angliski šeit un papildu latviski šeit. KBT psihoterapijas apmācībās esmu ieguldījusi 3,5 gadus, 1500 stundas. Esmu nokārtojusi KBT psihoterapeita kvalifikācijas eksāmenus, kas atbilst EABCT (European Association for Behavioral and Cognitive Therapy) prasībām un vadlīnijām. Tāpat arī ieguldījusi un joprojām ieguldu daudz papildu laika un finanšu resursu supervīzijās (t.i., klientu gadījumu risināšana pieredzējuša profesionāla un kvalificēta kolēģa KBT psihoterapeita vadībā) un tālākizglītībā. Manu KBT psihoterapeita sertifikātu ir izdevis starptautiskais KBT institūts Prāgā Čehijā sadarbībā ar Latvijas Kognitīvi biheiviorālās terapijas asociāciju. Apmācību vadītāji bija zinoši un profesionāli dažādu valstu ārsti, KBT psihoterapeiti.


Līdz ar to, esmu apguvusi pilnvērtīgu psihologa un papildu arī starptautiski atzītu psihoterapeita kvalifikāciju. Tajā pašā laikā Latvijas normatīvie akti man un maniem kolēģiem Latvijā liedz sevi dēvēt par psihoterapeitu. Tas ir unikāls un bezprecidenta gadījums, kuram nav analogu Eiropas praksē.


Vācijā, Austrijā, Šveicē u.c. psihologu ar pilnvērtīgu papildu izglītību dēvē par psihologu - psihoterapeitu (psychologische Psychotherapeut), savukārt ārstu ar psihoterapeita izglītību par ārstu - psihoterapeitu (artzliche Psychotherapeut). Ir definēta skaidra robežšķirtne - kas ir psihologs - psihoterapeits un kas ir ārsts - psihoterapeits. Latvijā psihoterapeita profesiju man un daudziem maniem kolēģiem nezināmu iemeslu dēļ (iespējams, ambīciju, strīdu dēļ starp iesaistīto jomu profesionāļiem) ir ''privatizējuši' un izlobējuši ārstu pārstāvji. Pārējie drīkst sevi dēvēt par psihoterapijas speciāliestiem.



 

Es patiesi saucu sevi par psihoterapeiti. Ar to lepojos, jo man kvalifikācija pilnībā tam atbilst. Dēvēt psihologu, kuram ir pilnvērtīga starptautiski atzīta izglītība psihoterapijā, par psihoterapijas speciālistu ir profesionālā diskriminācija. Šī Latvijas normatīvajos aktos nospraustā prasība ir tikai un vienīgi Latvijas kontekstā izvērtsā neizprotamā cīņā par varu starp ārstiem un citiem psihiskās veselības aprūpes speciālistiem. Šī norma ir pretrunā ar citu Eiropas un pasaules valstu pieredzi. Tai nav pamatojuma, izskaidrojuma, loģikas.

 

Gan ārsts apgūst psihoterapiju kā papildu kvalifikāciju ārsta pamatprofesijai, gan es kā psihologs apgūstu psihoterapiju kā papildu kvalifikāciju savai pamatizglītībai. Mēs ieguldām līdzvērtīgu resursu daudzumu psihoterapijas izglītībā. Līdz ar to, šādu likuma normu redzu kā formālu, bet ne saturiski jēgpilnu. Uzskatu, ka dalījums ārsts – psihoterapeits un psihoterapeits (vai arī psihologs - psihoterapeits) ir viennozīmīgi skaidri un klientiem nerada nekādas grūtības atpazīt šo speciālistu profesionālās robežas. Līdz ar to, nav saprotama vajadzība normatīvajos aktos iekļaut papildu apzīmējumu (psihoterapijas speciālists) tiem, kuriem nav ārsta pamatizglītības. Tas klientiem nevis palīdz, bet gan maldina un ievieš vēl liekākā apjukumā.


Līdzīgi kā mani kolēģi no KBT psihoterapeitu asociācijas, arī es neesmu pieejama psihoterapijas speciālistu reģistrā. Tāpat neesmu pieejama arī ārstniecības personu reģistrā, jo mana pamatspecialitāte ir psihologs (kā jau minēju, kopā ar doktorantūru veido 14 gadu studijas). Savukārt es esmu KBT psihoterapeitu reģistrā, kuru var meklēt KBT asociācijas mājas lapā www.kbt.lv. Latvijā mums katram ir izvēle, kādai profesionālajai asociācija būt piederīgam.


Rezumējot, mana izglītība par cilvēka psihes procesiem pašreizējā momentā aptver 10 gadu, plus 4 gadi psiholoģijas doktorantūras studijas, kas, manuprāt, papildina manu profesionālo kapacitāti. Kopā 14 gadu studiju gadi. Arī pašlaik turpinu savu tālāko profesionālo ceļu KBT psihoterapijas virzienā, apgūstot papildu kvalifikācijas kursus un apmeklējot supervīzijas. Informāciju par papildu kvalifikāciju regulāri atjaunoju savā mājas lapā. Tā ir pieejama ikvienam manam klientam, interesentam. Pamatojoties uz visu iepriekš teikto, palieku un saucu sevi par psiholoģi, psihoterapeiti, jo tam ir pamats.



 

Man žēl, ka Latvijas normatīvie akti ir pretrunā ar pasaules praksi. Par Eiropas valstu prasībām psihoterapeita bāzes izglītībai (angl. entry requirements) jebkurš var iepazīties Psihoterapeitiskās aprūpes tīkla Eiropā mājas lapā. Latvija uz citu valstu fona ar prasībām psihoterapeitam pēc ārsta bāzes izglītības ir unikāla, nekur citur šāda norma netiek izvirzīta kā prasība.

 

Interesanti man šķiet tas, cik viss ir savstarpējā pretrunā. Ja ārsts iegūst izglītību, Latvijā viņš drīkst dēvēt sevi par ārstu. Bet, ja psihoterapeits iegūst izglītību, Latvijā viņš nedrīkst dēvēt sevi par psihoterapeitu. Vai mums - speciālistiem, kuri ir iesaistīti cilvēka mentālās veselības veicināšanā: ārstiem, psihologiem, psihoterapeitiem nevajadzētu būt vienotiem, un nevis cīnīties par varu un priviliģēt, nostādīt augstāk vienu speciālitāti pār citu? Es uz to ceru.


Pateicos AP par tēmas aktualizēšanu, jo patiesi, cilvēka psihiskā veselība nedrīkst nonākt pseidoprofesionāļu rokās. Mūsdienu sociālie tīkli ir pilni dažādu piedāvājumu, kuros klientiem ir ļoti grūti orientēties. Ir daudz tādu "speciālistu", kuri lietas ir sapratuši un aguvuši pašpieredzes ceļā (t.i., "es es esmu izgājusi cauri ēšanas traucējumiem, tad zināšu kā palīdzēt arī citiem") un ir gatavi konsultēt klientus. Vai arī "speciālistu", kas ir apguvši kādu tēmu dažu kursu ietvaros vai no grāmatām. Tā nav profesionalitāte!


Tajā pašā laikā būtu vēlams, ka AP kā pētnieciskās žurnālistikas virziens varētu papildu vairāk veltīt laiku un iedziļināties, kā Latvijā top likuma normas, kas neatspoguļo labāko pasaules praksi un neatbilst daudzu Latvijas kvalificētu speciālistu profesionālajam segumam, vajadzībām un interesēm, bet veicina profesionālo diskrimināciju un nevienlīdzību.


Piekrītu un neizslēdzu, ka ir nepieciešama normatīvās bāzes sakārtošana psihoterapijas jomas regulācijai. Taču likumi ir jāveido saturiski jēgpilni, ievērojot visu pušu vajadzības, nevis klusi, nemanāmi, bez publiskām diskusijām, kā tas ir sanācis ar likumu, kas daudziem augsti kvalificētiem speciālistiem pašlaik liedz sevi dēvēt par psihoterapeitu un uzliek par pienākumu sevi dēvēt par psihoterapijas speciālistu.


Atstājot malā normatīvo aktu līkločus un labirintus, visiem sirsnīgi iesaku atrast savu profesionālu un patiesi kvalificētu speciālistu! Lūkojiet un pētiet uzmanīgi, vai speciālista nosaukumam ir arī segums.


Sirsnīgi


Inese Elsiņa

P.S. Šis ir mans kā speciālista individuālais viedoklis. Tas nepārstāv nevienu no asociācijām, kuras biedre es esmu.

bottom of page