top of page

5 soļi kā neatkāpties un nepadoties ceļā uz jaungada apņemšanos

30. decembra vakars. Jaunākajam dēlam, kuram ir 9 gadi, ir paredzēts turnīrs basketbolā. Atbraukuši paredzētajā galamērķī, izkāpjam no mašīnas un dodamies taisnā ceļā uz sporta skolas ēku. Dēls nes savu sporta somu un iet man un vīram kādu solīti nopakaļ. Pēkšņi dzirdu viņu jautājam: "Mammu, ja Tu būtu valsts prezidente, vai tev būtu iespēja atkāpties ātrāk, nekā beidzas tas prezidenta termiņš. Nu ... ja tev gribētos? Es jautāju tāpat vien, man ir interesanti." Es pāris sekundes padomāju, tad teicu: "Zini, dēļiņ, es, godīgi sakot, nezinu, kā īsti saskaņā ar likumu ir paredzēts - vai prezidents drīkst vai nedrīkst atkāpties ātrāk par paredzētā darba posma beigām. Bet, ja man būtu jāizdara izvēle, es ļoti pacenstos, lai varu vismaz vienu darba posmu, ko atvēl prezidentam, un tie ir 4 gadi, nepamest ātrāk un noslēgt godam, pat tad, ja man būtu grūti to izdarīt!"






Kādas pāris stundas vēlāk pēc šīs īsās sarunas aizdomājos, cik zīmīgi ir tas, ka šis jautājums "uzpeld" tieši stundu pirms basketbola spēles. Es zinu, ka es dēlam no sirds novēlu nepadoties. Lai vai kas: Ja Tu sēdēsi uz rezervistu soliņa kādu brīdi un netiksi spēlēt - gaidi, nepadodies! Ja tu kritīsi un sasitīsies - celies - dodies uz priekšu, nepadodies! Ja tu saņemsi piezīmi no trenera par kādu savu kļūdu spēles laikā - ņem vērā un turpini, nepadodies! Ja tev neizdodas iemest pirmo 'sodiņu' - saņemies, centies iemest otro, nepadodies! Ja piekūsti - nepadodies! Ja komanda zaudē - spēlē līdz galam, nekādā gadījumā nepārtrauc censties un cīnīties, nepadodies!

Iedvesmot savus bērnus un ticēt viņiem nereti mums, pieaugušajiem, padodas patiešām viegli. Bet, kā tad ir ar pašiem mums? Kā saka, bērni nemācās no mūsu vārdiem, bet gan no mūsu darbiem.


 

Ir sācies jaunais gads, kas, kā ierasts, iezīmē robežšķirtni starp veco, aizejošo un jauno. Ļoti dabiski, ka cilvēki tic un cer ieviest savā dzīvē pārmaiņas, fomulē apņemšanos un ir cerīgi tās piepildīt. Kaut gan jaunajiem iesākumiem der ne tikai 1. janvāris, bet arī 27. jūnijs un 9. oktobris, tomēr gada sākums ir labs laiks, lai no jauna aktualizētu un pārskatītu mūsu nodomus un ieceres attiecībā uz labāku dzīves kvalitāti.


Jaunu paradumu ieviešana, paradumu maiņa un nostiprināšana nav sprints, kas paredz - saņemies, fokusējies, izdari iespējami ātri un rezultāts būs. Tas ir psiholoģiskais maratons - atrodi savu veidu, kā darīt, kā pārvarēt zemākos punktus, kā emocionāli un fiziski iemīlēt to, ko esi uzņemies.

Padalīšos ar 5 pamatsoļiem, kas man pašai dzīvē ir palīdzējuši realizēt to, ko esmu vēlējusies gan veselības, gan perosnības attīstības, gan profesionālajā jomā. Iespējams, kādam tas var palīdzēt neatkāpties un nepadoties savu jaungada apņemšanās īstenošanas ceļā.

1

Uzmani impulsu pārtērēties!


Vienalga par kurām iecerēm ir runa, nereti cilvēki sāk ar ārējo lietu iegādi, kas varētu palīdzēt viņus iedvesmot realizēt savu ieceri. Taču nereti materiālās lietas var būt dzirksts jeb katalizators kādas ieceres piepildīšanai īstermiņā, taču ne obligāti tas uztur šo ieceri ilgtermiņā. Skaists un dārgs sporta apģērbs karāsies skapī un gada abonements sporta zālei klusi un mierīgi atpūtīsies atvilknē jau pēc pāris lietošanas reizēm. Kaudze sapirktu grāmatu stāvēs uz galda neatvērtas uz naktskapīša un tomēr kārosies nopirkt vēl kādu grāmatu, jo šķiet, ka tad nu tiešām sāksies lielā lasīšana. Gada pieeja online kursiem būs iemaldījusies starp 100 citiem e-pastiem jau pirmajā mēnesī pēc tās iegādes. Vainas un vilšanās izjūta par iztērētajiem līdzekļiem grauž, kā arī neļauj nākamreiz mēģināt vēlreiz: "Nav vērts, pagājušajā reizē tikai naudu iztērēju un tāpat neko neizdarīju!" Doma "Ja nopirkšu kaut ko ilgākam laikam (piem., abonementu uz gadu) vai dārgāku, tas mani piespiedīs izmantot to, jo būs žēl pazaudētās naudas", ir maldinoša.


Bailes kaut ko zaudēt vai spiediens attaisnot ieguldīto nav labs virzītājspēks! Sāc ar vienu lietu, mazu soli, izmanto resursus, kas tev jau ir pieejami.

2

Veido emocionālo saikni!

Vienalga par kurām iecerēm ir runa, būtisks nav tikai ilgums, cik spējam noturēt savu kursu (populārā ideja par 21 dienu nereti sevi neattaisno), bet gan tas, vai jau sākotnēji ar lietu, ko cenšamies ieviest savā dzīvē, cenšamies izveidot emocionālo saikni. Emocionālās saiknes veidošanā palīdz daudz citu mazu nianšu, piem., svinēt mazos soļus, dalīties ar citiem ar prieku par paveikto, atļaut sev just prieku un gandarījumu par sevi - nenoniecināt un nedevalvēt izdarītā nozīmīgumu u.c. Mēs varam 25 dienas tehniski izpildīt to, ko esam apņēmušies, taču, ja emocionālās saiknes nav, agri vai vēlu apņemšanās pārtūks. Būtiski ir minēt, ka šis ieteikums spēj darboties vienīgi tad, ja cilvēks savā aktuālajā dzīves brīdī ir psihiski salīdzinoši vesels.


Ir psihiskie stāvokļi, piemēram, depresija, izdegšana, kad emocionālās un fiziskas saiknes veidošana ar lietām, ko dari, ir ļoti apgrūtinoša vai brīžiem pat neiespējama. Šajā gadījumā fokuss uz emocijām un gandarījumu var būt vairāk kaitējošs nekā palīdzošs. Nespējot tos piedzīvot, cilvēks kļūst vēl bēdīgāks un padodas.

Tāpēc, piemēram, depresijas gadījumā nav ieteicams fokusēties uz gandarījumu un spēju just prieku par darīto, jo tad vilšanās ir garantēta. Depresijā ir būtiski vispār darīt, kaut vai maziem soļiem, tehniski. Jāatzīmē, ka visi raksti, dažādi ieteikumi, kas atrodami plašajā interneta un sociālo tīklu vidē, nekad nevar būt individuāli orientēti. Tāpēc aicinu ikvienu, kurš pašizglītības nolūkos lasa dažādus rakstus, skatās video u.c., būt vērīgi piesardzīgiem un vērtējošiem.

3


Negaidi mūzu - pieliec pūles!


Kaut arī, manuprāt, ir ļoti būtiski veidot tuvu emocionālo saikni ar to, ko mēs cenšamies ieviest savā dzīvē kā noturīgu ieradumu, mēs nevaram un pat nedrīkstam cerēt, ka emocijas vienmēr būs klātesošas un palīdzēs mums piecelties 6.00 no rīta un sākt vingrot vai pēc garas nogurdinošas darba dienas vakarā nevis ieslīgt telefona skrollēšanā, bet gan atvērt grāmatu.



Netirgojies ar sevi! Tikko ielaižamies ar sevi sarunā "varbūt ne tagad", "varbūt ne šodien", "citreiz", "vēlāk", "slikts laiks", ar pusotru kāju mēs esam virzienā uz padošanos!

Gaidot, kad mums ļoti gribēsies darīt lietas, kas mums ir jaunas, kas prasa papildu pieskaņošanos, piepūli, nav dabiski. Ikviens alpīnists vēlas sasniegt kalna virsotni, ikviens rakstnieks vēlas uzrakstīt grāmatu, ikviens no mums vēlas kaut ko savas veselības, izskata, personības, ģimenes, profesijas dēļ. Taču ļoti bieži var nebūt īstais noskaņojums, īstais laiks, īstais stāvoklis. Tāpēc gribēšana var palikt gribēšanas līmenī. Nereti tiešām ir nepieciešama pašdisciplīna - darīt to, ko vajag darīt pat tad, kad to negribas darīt. Šajā gadījumā šis ieteikums attiecas gan uz psihiski veseliem cilvēkiem, gan uz tiem, kuriem nav psihisku un fizisku resursu - cilvēkiem depresjā, izdegšanā. Atšķiras tikai soļi un mērogi. Ja vieniem tie var būt 10 000 soļi dienā, tad otrajiem - saģērbties, lai izietu ārā no mājas.

4


Rēķinies ar lūzuma punktu!


Jebkādas nereālistiskas gaidas ir viens no klupšanas akmeņiem attiecībā uz izdošanos. Gaidīt, ka 2. janvārī mēs sāksim savlaicīgi iet gulēt, vingrot, ēst veselīgi, krāt naudu u.c. un tā turpināsim līdz 31. decembrim, pašos pamatos ir kļūdaini.


Neviens ceļš nav lineārs. Arī jaungada apņemšanās neparedz scenāriju "Viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi!" Tā paredz to, ka būs lūzuma punkts, pat vairāki. Kā tajos būt?

Jo reālistiskāk uztveram savu apņemšanos un jo rūpīgāk apdomājam riskus, kas var atgadīties ceļā uz to īstenošanu, kā arī izdomājam iespējami daudz variantu, ko darīsim, kad pienāks maģiskā negribēšanas, nevarēšanas stunda, jo pastāv liekāka iespējamība, ka mēs tiksim ar šiem izaicinājumiem galā.

5


Atvēli laiku un telpu jaunajam!


Daudziem no mums dzīve rit vairākās dimensijās - bērni, partnerattiecības, profesionālā dzīve, mājas un ar to saistīti pienākumi, sabiedriskās aktivitātes u.c. Gadu gadiem esmu pārliecinājusies, ka nevar paļauties uz pamatprincipu "kaut kad, kad man būs laiks". Laika nebūs, ja paši tādu neradīsim. Jaungada apņemšanās ļoti ātri "izbeidzas", ja jaunas lietas mēģina piekabināt vecajam dzīves rāmim. Ļoti ātri var iestāties vāveres riteņa stāvoklis. Arī darbā satieku klientus, kuri pie esošajām 24 stundām labprāt vēlētos pievienot vēl vismaz 2 - 4 stundas (bet vēlams - vairāk), jo tad varētu vairāk izgulēties, atrast laiku sportam, grāmatas lasīšanai, spēlēm ar bērniem u.c.


Mūsdienu cilvēka dzīves modelī nabaga jaungada apņemšanās vienkārši nevar atrast savu vietu, jo tādas tur nav. Teātrī ir tik sēdvietu, cik viņā ir - ne vairāk, ne mazāk. Lai ieviestu kau ko jaunu, vecajā sistēmā no kaut kā ir jāatsakās, kaut kas ir jāpārkārto.

Jautājums ir par to, ko mēs esam gatavi "upurēt" kam par labu. Nereti cilvēki nav gatavi atteikties, vēlas, lai viss tāpat strādā. Tad attiecīgi nav brīnums, ka 80% jaungada apņemšanās jau februāra sākumā ir piedzīvojušas fiasko. Man galvā skan viena mana klienta teiktais: "Vēl nav tik slikti, lai risinātu, bet nav arī vairs tik labi, lai nerisinātu" (t.i. par psihoterapijas uzsākšanu). Varbūt šī ir viena no atslēgām, kāpēc februāra vidū lielākā daļa cilvēku ir padevušies. Iespējams, mūsdienu cilvēkam ir vajadzīga nonākt līdz akūtam stāvoklim, lai dzīvē notiktu pārmaiņas, līdz tam brīdim viss paliek vēlamības režīmā.


Lai vai kā - no sirds vēlos vēlēt neatkāpties un nepadoties!


Inese Elsiņa, PhD

Psiholoģe, KBT psihoterapeite

Comments


bottom of page